Viņš mani ir paņēmis aiz rokas un ved. Tajā kalnā, par kuru jau minēju. Ja sākumā es knapi tiku līdzi tajā milzīgajā tumsā, kas apkārt bija, tad tagad es jau teju skrienu. Reizēm pat spēlējos ar Viņu un paskrienu viņam priekšā, jo esmu saskatījusi taciņu pati savām acīm. Protams, viņš zina visus tās līkumus, tādēļ muļķīgi man ir izlikties, ka varu iziet ceļu viena, bez Viņa, un galu galā - man tas nemaz nav vajadzīgs. Viņš tik mīloši par mani rūpējas, ka man vairs pat prātā nenāk atlaist Viņa roku. Viņa bezizmēra mīlestība ir darījusi mani tik brīvu, tik pasargātu un aprūpētu, ka Viņā rokas atlaišanu vairs ar sevi pat neapspriežu. Viņa Mīlestība ir darījusi mani vienlīdzīgu ar Viņu. Mēs esam partneri. Viņš savā Mīlestībā dod man visu, kas man vajadzīgs, es Viņam par to dodu visu, kas man ir - savu dzīvi. Tā ir Mīlestība, kurā nav šaubu, kurā nav baiļu, kurā nav dusmu un ekspektāciju, jo tas viss vienkārši nav nepieciešams. Tas viss ir iziets, piedzīvots, izbaudīts un palicis tur, apakšā. Upē. Kopā ar pārējiem nomestajiem akmeņiem. Kopā ar lepnumu, iedomību, miesaskāri, mantkārību un visiem pārējiem mokošajiem un nevajadzīgajiem sīkumiem.
Es skrienu kailām kājām Viņam līdzi pa kalnu taciņu. Kailām kājām, jo man tā ļoti patīk. Ja es uzkāpju uz ērkšķa vai šķembas, Viņš nevis burkšķ, ka "Es taču Tev teicu, ka vajag zābakus", bet nometas ceļos, aprūpē brūci, noskūpsta uz pieres un piedāvā mani panest, kamēr kāja sadzīs. Un es ļauju. Pārstāju izlikties par pasaules stiprāko būtni. Viņš mani tāpat pazīst, viņš zina ikkatru detaļu - ko es spēju un uz ko esmu spējīga. Viņam nevajag manus varoņdarbus, viņam esmu vajadzīga tikai es. Es esmu radīta, lai Viņš mani mīlētu. Man nav jādara nekas cits, kā vien jābūt. Vienkārši jābūt.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}