Links |
Piektdiena, 11. Maijs 2007, 12:22
Kad biju maza mana omīte vienmēr saskrāpēja kabatā kādu kapeiciņu un lika iemest to ubaga cepurē. Es to darīju, bet mani sāka tirdīt jautājums - kāpēc mēs vienmēr dodam, bet citi iet garām. Man drausmīgi gribējās lai visi ubagi būtu bagāti un laimīgi.:) Uz manu jautājumu viņa atbildēja vienkārši - ja kāds lūdz palīdzību un tev šobrīd ir ko dot, tad dod un neko nejautā. Jau krietni vēlāk (kad pašai bija jālemj ko darīt) manī bija dusmas uz cilvēkiem kuri netiek galā ar savu dzīvi un izvēlas apkaunojošu ubagošanu. Tagad dusmu vairs nav, ja jūtu ka jādod, tad dodu. Jautājumus vairs neuzstādu (ne sev ne citiem) jo zinu, ka uz tiem neviens nevar atbildēt. Katrā dzīves posmā rīkojamies savādāk un tas ir tikai normali. Piektdiena, 11. Maijs 2007, 13:37
Ja vēlies palīdzēt lūdzējam, noskaidro, ko tieši viņam vajag. Ja ēst - nopērc. Ja alkoholam - arī vari nopirkt, tikai tad Tu skaidri zināsi, kur esi ieguldījusi sevi un būsi ar to rēķinājusies. Zini, ir diezgan nepatīkami redzēt, kā šis "ubags" savu 5 minūšu bēdu stāstu tādā pašā secībā ar tām pašām kustībām atstāsta nākamajam upurim. Tā ir profesionāla zagšana. Piektdiena, 11. Maijs 2007, 13:56
Nu, par profesionāliem zagļiem nav ko satraukties. Tā ir īpaša šlaka, kurai jāiet garām nesatraucoties. Piektdiena, 11. Maijs 2007, 14:06
Piektdiena, 11. Maijs 2007, 14:17
Es paļaujos uz sajūtām. Īstie nabagi sēž klusi sevī ierāvušies. Profiņi ir tie daiļrunīgie. Vienreiz tādu profesionālu stāstnieku (izmantojot savu teātra studijā iegūto prasmi) tā aizrunāju ar "savām nelaimēm", ka viņš izvalbīja acis un pasūtīja mani d****. :)))) |