Kad biju maza mana omīte vienmēr saskrāpēja kabatā kādu kapeiciņu un lika iemest to ubaga cepurē. Es to darīju, bet mani sāka tirdīt jautājums - kāpēc mēs vienmēr dodam, bet citi iet garām. Man drausmīgi gribējās lai visi ubagi būtu bagāti un laimīgi.:) Uz manu jautājumu viņa atbildēja vienkārši - ja kāds lūdz palīdzību un tev šobrīd ir ko dot, tad dod un neko nejautā. Jau krietni vēlāk (kad pašai bija jālemj ko darīt) manī bija dusmas uz cilvēkiem kuri netiek galā ar savu dzīvi un izvēlas apkaunojošu ubagošanu. Tagad dusmu vairs nav, ja jūtu ka jādod, tad dodu. Jautājumus vairs neuzstādu (ne sev ne citiem) jo zinu, ka uz tiem neviens nevar atbildēt. Katrā dzīves posmā rīkojamies savādāk un tas ir tikai normali.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}