|
[14. Jan 2010|17:53] |
Kāpēc tad, kad mēs nokrītam, vispirms uztraucamies par to, ka kāds varētu smieties un tikai pēc tam, kad tas nenotiek, tad atceramies "ak, jā, varbūt es salauzu kāju''? |
|
|
Comments: |
| From: | spike |
Date: | 14. Janvāris 2010 - 18:16 |
---|
| | | (Link) |
|
cilvēks, kad ir mierā ar to kāds viņš ir tad viņš uztraucās par sevi. Ja viņu vairāk uztrauc citu domas, tad tas, ka viņš paklupa. Pareizāk sakot, kad paklūp tādā situācijā, kur citu viedoklis ir svarīgs. Teiksim ejot garām meitenei, kura likās skaista.
| From: | nenets |
Date: | 11. Februāris 2010 - 15:47 |
---|
| | | (Link) |
|
vienmēr jāpiemin meitenes vai ne? vienmēr tās meitenes...
vai tad tā ir???? hmmz - šodien nokrītot pirmā doma bija par to, cik tas ir smieklīgi - kā rezultātā pati sāku smieties, nākamā doma bija, vai zeķbikses nav saplīsušas..
From: | safe |
Date: | 14. Janvāris 2010 - 19:41 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu ja, tas drīzāk šķiet smieklīgi. Nu pirmais, ja nokrītu, vai kaut ko ir - es pasmejos, jo zinu, ka tas tiešām izskatās mazliet, ļoti, pavisam mazliet (atkarīgs no kritiena) smieklīgi. Un varbūt citiem nevis gribas pasmieties par sevi, bet domāt par to, kā citi tagad smiesies par viņu.
| From: | nenets |
Date: | 11. Februāris 2010 - 15:48 |
---|
| | | (Link) |
|
smiekli bieži tiek izmantoti kā aizsardzība.
From: | safe |
Date: | 11. Februāris 2010 - 21:17 |
---|
| | | (Link) |
|
Ameriku neatklāji.
| From: | nenets |
Date: | 12. Februāris 2010 - 16:06 |
---|
| | | (Link) |
|
Amerikas atklāšana nebija tik pozitīvs notikums.
tāpēc, ka pārāk daudz mums nozīmē tas, kā izskatamies citu acīs. kā par nelaimi un pavisam nevajadzīgi... | |