nelasilasi

Reizēm es gribu būt putns, reizēm es gribu būt tanks.

Tā vien liekas, ka sasalis ir viss. Ainava ir izsalusi tukša, palikuši tikai dzeņi. Tie nu gan ir apbrīnojami putni, nu kā viņi tā var!
Kamēr uz dzeņiem skatījos, sals ielīda manī iekšā un joprojām tur sēž.

Niks Keivs. Bannija Manro nāve.

Nu, savā frīkainajā veidā man viņa patika, tikai nespēju izvairīties no salīdzināšanas ar pirmo Keiva grāmatu (par labu tai, jo tā bija mistiskāka un poētiskāka). Es uzzināju, ka ir traki un grūti būt par Banniju Manro, neatkarīgi no tā, kurš no trim Bannijiem Manro tu esi. Es uzzināju, ka bērni mēdz būt pieaugušāki par lielajiem. Vēl uzzināju, ka "bigmaka ēšana līdzinās resnas meičas kājstarpes laizīšanai, savukārt tunča karpačo ēšana līdzinās tievas meičas kājstarpes laizīšanai," un tādā garā.
Bet ne jau par to ir grāmata. Protams, ka ne.

Domāt ārpus kastītes. Ieraudzīt. Nu, un vēl gaismas terapiju, aromterapiju, mūziku, mieru, masāžu un siltu zupu.

Es esmu mierīga un sveša. Skan mūzika.

Esmu nogurusi no savas dzīves. No šī režīma, šīm problēmām un šīm skumjām.
Janvāra sanīkums.

Gaviles, fanfāras, konfeti un piruetes! Šodien ir mana flamenko - dzimšanas diena!

Ar plāksterīšiem nevar aizlīmēt tukšumu un grūtsirdību.
Tomēr cita ceļa nav. Jālīmē vien.

Gabriels Garsija Markess. Dzīvot, lai izstāstītu.

Labs stāstnieks paliek labs stāstnieks pat tad, kad viņš stāsta pats par sevi. Turklāt tāda bieza grāmata vienmēr ir bauda. Šķirt un šķirt, aizlocīt stūrīšus un sakrāt aiz vākiem vilciena biļetes.


"Vispirms mani izbrīnīja klusums. Taustāms klusums, kuru es varētu atšķirt starp daudziem citiem pasaules klusumiem."
/G.G.M./

"Un mēs līdz vēlai naktij palikām kādā drūmā vietā, izpīpējot līdz galam cigarešu nodeguļus, ko paši pirms tam bijām kūpinājuši, un runājām par dzeju, kamēr visa pārējā cilvēce nodarbojās ar mīlestību."
/G.G.M./

"Daudzās reizes, kad nevarēju samaksāt ar gultasvietu, devos lasīt uz kafejnīcu Roma, it kā es būtu tas, kas patiesībā biju: pa Bolivara aleju naktī klaiņojošs vientuļš cilvēks."
/G.G.M./

"Es sastapu Gustavo, saulē iedegušu, mierīgu un pludmales drēbēs tērptu, sēžam šūpuļkrēslā jūras terases pusē, un mani aizkustināja maigums, ar kādu viņš, runājot ar mani, glāstīja manuskripta lapas."
/G.G.M./

"Vienīgā neapšaubāmā ziņa bija tāda, ka viņi paņēmuši līdzi visu: naudu, decembra brīzes, maizes nazi, pērkonu trijos pēcpusdienā, jasmīnu smaržu un mīlestību. Bija palikuši tikai putekļainie mandeļkoki, pārkarsušās ielas, koka mājas ar sarūsējušiem cinka jumtiem un grūtsirdīgi un atmiņu iztukšoti iedzīvotāji."
/G.G.M./

glaimi un glāsti

Šodien ir svētki, ja? Kaut kā esmu atpalikusi no laika skrējiena par pāris dienām. Vakara piedāvājumi un aicinājumi šur un tur, bet man pašai visvairāk vajag vienatnīgu bateriju uzlādēšanu. Pieslēgties pie kontakta un pasēdēt.

Gads ir bijis savāds. Tāds, par kuru es tikai no lielākas distances sapratīšu - labs vai slikts.

Vakar uzcēlu sniega cilvēku. Tieši manā augumā. Jā, viņš bija resns un zobi viņam bija lieli un šķībi. Bet vismaz uz vienu dienu man bija kāds draugs.
Šodien pienāca ziņas, ka viņš neizbēgami maina agregātstāvokli, esot vairs palikušas tikai kājas.

And then one day
He went away
And I thought I'd die
But I didn't
And when I didn't
I said to myself
" Is that all there is to love ? "

Is that all there is?
If that's all there is, my friends, then let's keep dancing

No prozas lasījumiem paliek silti un skumji reizē.

Pēdējā laikā visvairāk pietrūkst spējas skaidri domāt.
Griežas te visādi nelabumi un labumi, uz riņķi vien.
Un vienalga es nesaprotu. Dūmaka galvā.

Pols Osters. Orākulu nakts.

Šādas grāmatas laikam sauc par aizraujošām. Jā, var gadīties vilcienā gandrīz palaist garām savu pieturu un var gadīties vakarā ilgi neaizmigt, jo jāšķir atkal un atkal jauna lappuse. Bet tas arī viss: aizrāva, ierāva un tad tikpat strauji izmeta mani ārā, neatstājot nospiedumus. Ai, apnikušas man šitās modernās īso teikumu grāmatas. Šī nebija stulba, bet tā drudžainība, tā cenšanās būt modernam un oriģinālam nav tas, kas man šobrīd patiktu. Par ko grāmata? Manuprāt, par to, ar kādiem cilvēkiem ir vērts turēties kopā par spīti visam. Un - ar kādiem (arī par spīti visam) labāk nesaistīties.
Vēl arī par vārdu ietekmi uz realitāti. Protams, protams.

"Mani vienmēr uzmundrina brīži, kad es atklāju jaunus pierādījumus saviem aizspriedumiem un muļķībai, kad es saprotu, ka nezinu ne pusi no tā, ko domāju zinām."
/P.O./

Manā istabā ir trīs beigtas mušas. Viena ir pielīmējusies loga stiklam, pārējās divas vēl neesmu lokalizējusi.
Ir beigusies viena jocīga nedēļa.

D. M. Tomass. Baltā viesnīca.

Spēcīgi. Te nav nekāda niekošanās, te bliež ar smago artilēriju - sekss, nāve, bailes, liktenis.
Un psihoanalīze ir viena baisa padarīšana!
Grāmata laba, tāds prasmīgs pinums.

Tagad tik ļoti gribas, lai uzsnieg. Uzsnieg un paliek.
Pēkšņi šķiet, ka tad varbūt viss varētu kļūt labāk. Vai vieglāk.
Aizsnigtu visi tumšie grāvji ar baltu skaistumu.
Grāvji, kuros kājas ķeras un kuri kavē iet pasaulē un darīt labu.

Esmu uzvilkusi karoga krāsas blūzi. Piestāv.
Mēģinu ieviest kārtību mājā un vakarā cepšu pīrāgus.
Sveces? Tās man deg katru vakaru.