nelasilasi

gribu izveidot sevi skaistu

Ir taču vēl bērni, kas ar krītu uz asfalta zīmē klasītes!

Tādos miglas rītos apvārsnis pienāk klāt. Aiz tā elektrības staba pasaule beidzas, un ir tik vienkārši un aptverami. Tikai pļava un stabs, un es.
Pēc tādiem sarežğītiem vakariem tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Vāclavs Havels. Vēstules Olgai.

Tas Havels ir sausiņš, īgņa, neciešams pedants un birokrāts. Bet arī sapņotājs-ideālists un gudrs un spēcīgs cilvēks. To, kāda ir Olga, šis spogulis, kurā viņš raugās, lasītājam atliek vien iztēloties.
Man liekas, ka viņi ir burvīgs pāris.
Lielā mērā iztēlei tiek atstāts arī tas, kā ir vairākus gadus atrasties cietumā. Tas ir starp lappusēm.

Patīkami lasīt kaut ko īstu.

"Nav runa par pliku klaustrofobiju, ta ir dziļāka un pamatīgāka sajūta ar saknēm dvēselē, nevis tikai nervu sistēmā."
/V.H./

"..jo tieši to viņš izdarīja, pateikdams to, ko pateica, un līdz ar to kaut kur Pilzenē sagriežot virpulī kāda cietumnieka domas, kuram nu bija no jauna jāpārdomā lietas, par kurām viņš vienmēr domājis, un kurš šī iemesla dēļ - varbūt - kļuva par nedaudz labāku cilvēku nekā līdz šim."
/V.H./

"P.P.S. Kad būšu brīvībā, esi pret mani tikpat jauka, kā tad, kad mani apciemo cietumā..."
/V.H./

Jāmācās atšķirt pārliecības no garastāvokļiem. Es bieži nesaprotu, kas ir kas.

Šovakar kokteilītis no melanholijas, noguruma un neapmierinātības ar sevi.

Vakarnakt pa tumsu kaut kur manīju sniegpulkstenīšus. Šodien sašķinu svaigus lociņus tepat uz savas palodzes. Ieliku salātos.
Man liekas, ka beidzot varu droši apgalvot - ziema ir beigusies!

Mišels Velbeks. Platforma.

Izrādījās, ka visa grāmata ir vien ievads tās pēdējām 20 lappusēm.

"Dzīvē var atgadīties viss, bet visbiežāk neatgadās nekas."
/M.V./

"Kaļkakmens klintis laistījās mēness gaismā; es zināju, ka pusnaktī būs salūts. Pēc pāris minūtēm atnāca Valērija un apsēdās man blakus. (..)
Spēcīgi apskāvu viņu, jo man pēkšņi gribējās raudāt."
/M.V./

Velns, tādos brīžos sajūtos trūcīga. Jā, un liekas tik netaisnīgi, ka no naudas ir atkarīgas lietas, kurām nevajadzētu būt atkarīgām no naudas. Ai, vispār.

Dienas pārsteidzošākā skaņa - piecu kaiju dramatiskie bļāvieni, riņkojot virs pagalma rīta agrumā.
Pārsteidzošākā smarža - spēcīga šampūna smarža uz ielas. Tāpēc, ka pilnas peļķes ar šampūna putām no zaļas pudeles.
Pārsteidzošākā garša - rūgtais apelsīnu džems.

skumji

Šovakar Rostropovičs sacenšas ar Maiski, kurš smeldzīgāk iesvārstīs manas stīgas.
Spēlējiet, kungi, spēlējiet vēl!

Vijīgi, vilinoši, nesaudzīgi.

Kapuces čuksti tumšā tunelī.
Tas mierīgi varētu būt skaņdarba nosaukums.

Toties manas šodienas pirmais cēliens nepārprotami bija glezna.

O, man tviterī ir jau trīs sekotāji! Ņemot vērā, ka es tur neesmu paudusi ne vārdu un vispār neatceros, ar kādu paroli un kāpēc piereģistrējos, tas ir vareni daudz.

Seko manam klusumam.

Veļas mazgāšana ar rokām ļoti atgādina bērnību.

Pērs Ulovs Enkvists. Grāmata par Blānšu un Mariju.

Radiocativity... discovered by Madame Curie...
Zinātniskā degsmē ir sava romantika; atklāt ko līdz šim nezināmu, ieiet jaunās teritorijās un vēl nezināt, kā tas izmainīs cilvēces vēsturi. Un tas staro tumsā gluži kā mīlestība.
Un tad vēl ir Blānša Vitmena, kuras mūžš ir satriecoši neparasts (nevaru atrast īsto vārdu), un viss, ko viņa var, ir meklēt atbildes uz Jautājumiem.
Nē, mani šī grāmata ir samulsinājusi. Patika.

"Viņš skaļi lasīja savā skaistajā un mierīgajā balsī, un valdīja īpatns spriegums telpā, viņa balsī un groteskajos zinātniskajos atradumos, par ko viņš vēstīja."
/P.U.E./

"Šķita, ka viņš uztver mīlestību kā slimību, ko iespējams izraisīt. Pirmajā reizē,kad viņš viņai pieskārās, nevis Blānša, bet viņš pats kļuva pavisam kluss."
/P.U.E./

"Pjērs Kirī bija izņēmis caurulīti, līdz pusei pārklātu ar cinka sulfīdu, tā saturēja ievērojamu daudzumu rādija šķīduma, kas spēcīgi spīdēja tumsā. Pēc Marijas domām tas bija lielisks fināls neaizmirstamai dienai, un visus bija apbūris šis spīdums."
/P.U.E./

Es nekad neesmu ēdusi austeres un uzdzērusi šampanieti, un nekad neesmu rakstījusi sūdzību. Es nekad neesmu bijusi kādam līgava un neesmu piedalījusies Dziesmu svētkos. Es neesmu dzīvojusi kopmītnēs ilgāk par nedēļu, nemāku smēķēt un man neviens nav parādījis jāņtārpiņus.

Nav svarīgi, vai es to visu gribu vai nē. Es tikai gribēju sev pateikt, ka saraksts ar nepieredzēto vienmēr un neizbēgami būs garāks par pieredzētā sarakstu. Un tas nozīmē tikai to, ka pirmreizīguma iespējas man ir neizsmeļamas!
Tāda dzīvot-intereses sajūta.

Ah, kā man patīk šīs mazās flamenko uzvaras un gandarījumi! Kad kājām nepielec, kā piesitienu ritms saskaņojas ar mūziku, kad rokai nepielec, kā griezt vēdekli, kad trajektorijas samežģī prātu....liekas, ka nekad nekas nesanāks.
Un tad -pēkšņi- pielec! Sanāk! Ir! Aiziet!

o, jā!

Manā ikdienā ļoti pietrūkst iespējas nesteigties.

touch has a memory