nekurlande

12:13 am: Neticami, ka pirms gada kaut kur Pēterburgā uz galda skrāpēju uzrakstu ‘Pēterburgas baltā roze’, atsaucoties uz Alda Drēģera izpildīto dziesmu, kur kā saka, var skaidri sadzirdēt nāvīti lavierējam apkārt. Man kabatā bija tik smieklīgi maz rubļu, ka nepietiktu pat zirga gaļas burkai un tiem zaļajiem makaroniem, no kuriem pārtiku divas dienas pēctam, kad cilvēks, pie kura nakšņojām, bija aizvedis mūs uz dārgākajiem krogiem vecpilsētā, kur daudz nedomādami, kunga prātā, notriecām teju visu naudu. Laiks, kad skatījos kā kāda meitene pilnīgi svešā dzīvoklī, nezināmā rajonā, nakts vidū kladītē zīmē dažādus ornamentus (pazīstami, vai ne? ), kā dredains džeks smēķē zāli, stāstot, ka pie viņiem arī viss ir tik labi kā smalkajā Eiropā, kā Latvijā, vienīgi šobrīd neesot veikalos vistas, sieru un vēl dažu lietu ekonomisko sankciju rezultātā. Tas pats jaunais cilvēks, kurš atļāva iešmaukt Ermitāžā un labā angļu valodā stāstīja par dažādiem reliģiskajiem simboliem attiecīgajā sadaļā. Un tad es stāvu priekšā Rembranta aptraipītai lapai, un Pikaso, tam melnajam kvadrātam, un aptaustu Frīdas zīmēto embriju, un patausu, un pagaršoju visus Dāvidus. Ar tik pat lielu smīnu kā slidinot kaut ko kabatā, skatoties apsarga acīs. Un kāds pāragri nosirmojis, zilacains vīrs saka, ka beidzot atradis vietu, kur nomirt, un nakts, un taksis, un draudzene atvērusi durvis visu ceļu uz kādu Pēterburgas mikrorajonu vemj, un skan krievu regejs, pie sienas ir Fear and Loathing in Las Vegas plakāts, un kāds plikpauris sporta tērpā izvelk milzīgu maisu no iekškabatas un uz Cirka spēles dala līnijas, un deg kamīns, un vienīgais cilvēks, kuru pazīstu, ar seju uz leju kādu trešo stundu guļ svešā gultā, un mūsu pavadonis pakritis sūc trešo dvuļu, pa laikam trāpot garām mutei kaltētu zivju gabalus, kurus kā tās sveramās, smalkās gumijas končas, var iegādāties nočņikos, kopā ar Žiguļu alu. Un pēc 12 stundām beidzas vīza. Un aizkavējušās Ziemassvētku lampiņas deg, un raustās, un nav spēka izslēgt. Un stundas desmit tur guli vienā pozā, skatoties nekonkrētā punktā griestos, tām nolādētajām lampiņām fonā raustoties.
Hosts kavē pavadīšanu uz staciju, pārsmēķējies, aizmidzis un iebultējies mājās kopā ar mūsu mantām. Un tās pretīgās, dzeltenās puķes visur, tās, kuras iegūst Mārtiņrozes sakrustojot ar tām sārtajām kapu puķēm, radot nevainojamu incesta produktu. Un pa visām tumbām stacijā jau nedēļu robotiskā, apātiskā balsī no vietas, kāds paguris vīrs saka : „Дорогие женщины, мы вас поздравляем! Пожелаем счастья, здоровья и любящих мусчин!”