10:12 am
Pieņemot, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
unpy izzušanai varētu būt sakars ar nožēlu par sarunāto, piebildīšu vienu vārdu. Nenosūtīju.
mēs vienmēr maksājam par citu cilvēku grēkiem.
varbūt dievs cilvēkus neuztver kā atsevišķas būtnes.
Pieņemot, ka unpy izzušanai varētu būt sakars ar nožēlu par sarunāto, piebildīšu vienu vārdu. Nenosūtīju.
Šajās nedēļās ir uzņemts tik daudz mēslu. Izmisīgi gribas eskeipoties. Nezinu tikai kā. Jo nekam nespēju koncentrēties. Ko tad lai dara? Vai tiešām atliek vienīgi piedzerties?
Nomiršu.
Man būs maza mājiņa. Es tajā pieņemšu meitenes. Daudz un smukas.
Viņas runāsies ar mani, dejos, mīlēsies, kratīs sirdi vai jebko citu. Bet no manas mājiņas viņas izies laimīgākas nekā ienāca.
Bieži gadās sastapt intelektuālas sievietes, kuras pirmajā brīdī atstāj ļoti labu iespaidu. Tikai, cilvēku iepazīstot tuvāk, tas neticami strauji mainās. Izrādās, ka dāma ir iedomīga, ar lielu pārliecību par saviem uzskatiem un paradoksālā kārtā viegli ietekmējama. Ja parādās kāda pagātnes trauma un neadekvāta rīcība atsevišķās situācijās, aina paliek pagalam bēdīga. No tādām mēdz dzirdēt “gudras sievietes vīriešiem nepatīk,” “es esmu skaista, bet man neviens nepievērš uzmanību”, “man vienmēr piesienas tikai kretīni” utt.
Ir liels prieks kādreiz sastapties ar pretēju piemēru. Vienkāršu, ne dumju, oriģinālu, ar savu galvu uz pleciem. Ja tas viss ir, tad izskatam pat nav sevišķas nozīmes un var pieciest visādas dīvainības.
Ļoti dīvaini, kā Nightvision mani emocionāli teleportē 10 gadus senā pagātnē. Ir jūtamas
ilgas
noslēpumainā, bet daudzsološā nākotne
vientulība
alkas mīlēt kādu
vēlme izdarīt kaut ko lielu
uzticēšanās draugiem
jaunības enerģija
ļaušanās emocijām
Ļoti spēcīgs kokteilis.
Gribas atkal būt jaunam.
Nevaru.
Ļoti žēl un kauns par sevi.
Sēž mamma, runā pa telefonu. Stāsta kā kaimiņi citu kaimiņu gandrīz pār margām pārsvieduši.
Pretī stāv tētis, ielīdis šaurā spraugā starp krēsliem un durvīm.
Pie loga sēž meita, gadus 7 veca.
Meitene maza, īsti neredz, kas pa logu darās. Ceļas kājās. Turēties nav kur, bet tajā šaurībā tāpat nevar nokrist.
Mamma pēkšņi ar spēku strauji norauj meiteni atpakaļ sēdeklī. Runas tonis, intonācija paliek nemainīgi.
Meita izteiksmīgi parāda mammai dūri un paliek sēžot.
Pēc nepilnas minūtes visa ģimene izkāpj laukā. Tēvs ved meitiņu pie rokas. Mamma iet nopakaļus un atzīst telefonam, ka viņai tagad būs bail vakaros vest laukā suni.
Veci negatīvi piedzīvojumi mēdz domās uzpeldēt un it kā izdzīvoties no jauna. Savukārt par senajām, jaukajām, brīnišķīgajām lietām kremt, ka tās vairs neatkārtosies.
kāpēc nevarētu būt otrādi?
delfi. Izgaistot sākotnējam romantiskajam reibumam, kura dēļ cilvēki vispār precas vai sāk dzīvot kopā un rada bērnus, abi ir spiesti ik dienas upurēt kaut ko no savām ērtībām - sākot ar piemērošanos sīkākajiem otra cilvēka sadzīves ieradumiem un brīvā laika veltīšanu bērniem un beidzot ar monogāmiju un nopelnītās naudas pārvēršanos "ģimenes budžetā". Tādējādi ģimenē veidojas varas attiecības - nereti cietsirdīgas un viltīgas kā politika vispār. Tādēļ Rotmana viedoklis ir visai skaidrs - laulība un pat monogāmija ir anahronisms, novecojusi institūcija, kas neatbilst mūsdienu cilvēka priekšstatiem par brīvību un personas autonomiju, un to var uzskatīt pat par diskriminējošu.
es nesaprotu, tā tagad ir norma - uzskatīt divu cilvēku kopdzīvi par Dominējošā-Pakļautā attiecībām? cilvēki pat nespēj iedomāties, ka var būt arī citādāk?
vai jums ir gadījies uzzināt, ka jūsu drauga (vai draudzenes) mīļotais (vai mīļotā) nav uzticīgi jūsu draugam (vai draudzenei) pirms to uzzina piekrāptais? Kā rīkojāties?
aizrakstīju, ka man žēl, ka tā sanācis. tas taču tikai Joks, nevienu brīdi nebija domāts nopietni, tikai tizli sanāca.
atbildē saņēmu, ka es esot iedomīgs. viņai jau agrāk tā esot licies. cilvēki mainoties, bet tā nav viņas problēma.
vispirms gribēju uzrakstīt visu, ko domāju. tad domāju, ka prātīgāk būtu vispirms nomierināties. tad es gribēju uzrakstīt, ka katrs jau otrā saskata to, kas pašam sevī nepatīk. un par īsu Joku, ne sevišķi ļaunu tā apvainoties tomēr liekas iedomīgi.
bet tad es vēl gribēju nomierināties. un visbeidzot uzrakstīju, ka nespēju pierādīt pretējo. tas vismaz neliktu viņai lādēt atkal pretī.
šodien es domāju, ka prātīgāk būtu bijis rakstīt visu ko domāju. man būtu aiztaupīta gara prātuļošana, dvēseles mokas. attiecības tik un tā jau ir sačakarētas un būtu vismaz varēts pielikt punktu ar kārtīgām zalvēm no abām pusēm.
kaut kā manas analītiskā rakstura pārspriedes ar sievieškārtas pārstāvēm jo tālāk, jo vairāk pārvēršas par emocionālām kakām. spēju vien brīnīties, kā viņas var apvainoties par neiedomājamiem sīkumiem un kā reizēm pat tikai viens īss, nenozīmīgs joks spēj visu sačakarēt.
protams, visas sievietes nav vienādas, bet šobrīd uznākusi sajūta, ka ir gan.
reizēm pietiek tikai mazliet kļūdīties, lai otram sabojātu priekšstatu par sevi. ja viņš nav īpašs, tad lai. bet ja tu gribi ko vairāk, tad ir slikti. ja neko nedari, saglabājas sliktais priekšstats. ja dari, tas padziļinās. jo otram par tevi jau ''viss ir skaidrs''. tavas darbības tikai apliecina ko viņš jau sen zina.
reizēm tas ir ļoti skumji.
Šodien tvnet bija rakstīts, ka vajag ļoti nopietni attiekties pret to, ja kāds tuvinieks runās apsver pašnāvību. Tad ar viņu vajagot parunāties.
Protams, nebija rakstīts, ko vajag tuviniekam teikt.
Toties bija minēts, ka pēc lēmuma pieņemšanas pašnāvnieks jūtoties daudz labāk. To jau es tāpat zinu.
Ko man viņam - melot, teikt, ka dzīve tomēr nav tik sūdīga, ka patiesībā viss ir šausmīgi saulaini, rožaini un zajebis pizģec ku skaisti, tikai viņš, dunduks, ir par stulbu, lai to saskatītu?
Es nojaušu, ka sarunā ar potenciālo pašnāvnieku viņš mani pārliecinātu par savu taisnību pat bez īpašām pūlēm. Es varētu tikai piekrist.
Vēlreiz trolejbuss. Galvenajā lomā cita meitene. Mati sarkani. Piere atklāta, augsta. Uzacis tumšas, izteiktas. Vasarasraibumi. Parasts deguns. Mute neliela. Seja nav plakana. Skatiens visbiežāk telefonā.
Salīdzinu ar blakus esošajām sievietēm. Citām ir traucējošas detaļas. Neglīta pumpa. Pārāk apaļi vaigi. Pārāk neīsta ādas krāsa.
Šīs detaļas varētu būt viena no atslēgām.
Dienas vidus. Trolejbuss.
Pieturā meitene vasarīgi īsos svārciņos. Iekāpj trolejbusā. Apsēžas labu gabalu man priekšā. Kājiņas neredzu. Redzu sejiņu.
Kas ir tas, kas liek man uz viņu skatīties?
Mati gaiši brūni, pāri pleciem. Piere atklāta, augsta. Uzacis tumšas, taisnas, nav garas, salīdzinoši tuvu acīm. Mute neliela. Deguns parasts.
Skatos. Ilgi. Nesaprotu.
Iekāpj kretīns manā vecumā. Nostājas priekšā jaunajai drostaliņai. Pats uz viņu neskatās un citiem arī neļauj.
Jākāpj ārā.
Zinu, ka esmu redzējis viņai līdzīgas meitenes. Nezinu kādā ziņā. Vai skatiens līdzīgs? Bet kas tajā īpašs?
Jābūt formulai, kura apraksta manas sapņu meitenes tēlu. Gribas to atklāt.
Tagad arī es esmu laimīgs.
Paldies Richard Hawley.
Paldies Latvijas balzām.
Paldies brīvdienai.
Paldies vecākiem.
Paldies sieviešdienas tortei.
Cilvēks kaut kā vērtību saprotot tad, kad viņam tā vairs nav. Tas ir par mani pašlaik.
Nejauši uzgāju savu bijušo draudzeni sociālajā tīklā. Mazliet aplūkoju. Tad vēl mazliet. Izpētīju visu, kas tur bija.
Mēs pašķīrāmies, jo abi viens otram vairs nešķitām interesanti. Varbūt viņai par to ir savs redzējums.
Mani samulsināja tas, ka pēkšņi redzēju atkal to cilvēku, kurš man patika mūsu draudzības sākumā.
Ir jocīgi. Viņa tur ir. Gandrīz tāda pati kā toreiz.
Neko es nedarīšu. Neko es tur nevaru glābt. Esmu jau izmēģinājies. Pārāk daudz.
Jocīgi.
Saņēmu savu otro aploksni ever. Uzticējos, nepārskaitīju. Mājās aplauzos. Summa, kas agrāk bija latos, konvertiņā gulēja eiriņās.
Konvertiņš darba līgumā neatspoguļojas un garantēto ciparu saņēmu jau pirms tam. Vajadzības gadījumā neko pierādīt nevarētu.
Atrisinājums droši vien būs man labvēlīgs, bet sajūta par sevi reti muļķīga tik un tā.
Pirms izveidoju šo apcerējumu kladīti, domāju – nu, tagad tik rakstīšu, būs interesanti, vismaz pāris reizes nedēļā kaut ko iepostošu.
Nekā tamlīdzīga. Radošā straume šajā virzienā apsīka uzreiz pēc kladītes izveidošanas. Viss, punkts. Es nezinu kāpēc.
Navigate: (Previous 20 Entries)