disfigurator

Ar prieku esmu spiests paziņot, ka ar platenieka adatu nu ir viss saprotami un kārtībā - izdevās pieradināt.

Palīdzēja:
- tie 0,4mm beizie plastmasas paplāksnīši arī zem kasetnes turētāja - no abām pusēm izolētāks no tonarma;
- paspēlēties ar kasetnes pozīciju tās turētājā ārpus šablonu rāmjiem - moš bik šķībi dimants un iešķiebšana kompensē?

Kļuva:
- skaidrs, ka, bik savēršot adatu pret centru, mazinās augšu akcents - tās izlīdzinās, nekropļojas. Šķībs dimants, hz...
- baigi tvirti un asi basa galā- ņamman. Tas jaunais preamps 200pF iestatījumā indeed jauks!
- skaidri redzams, kura plate ir references, kura ir knapi lietojama. Igorrr - Amen ir THE references plate! Jēze!

Baudu
- baigi atvērtu, detalizētu skaņu ar
- krietnu skatuvi, kurā visiem instrumetiem ir sava 3D poozīcija, kā arī
- pamatīgu detalizāciju un dinamisko diapazonu jeb to, cik klusi un skaļi/atvērti dziesmā skan: kur liek akcentu ar skaļumu.

YES!

disfigurator

Reiz piegāju pie savas CS:GO spēlējošās meitenes (nu jau bijušās), pagriezu viņu ar visu datorkrēslu pret sevi un turpat uz vietas arī saldi paņēmu. Akta laikā ar humoru nolūza krēsla roku atbalsts. Ar lepnumu paziņoju, ka beidzot kaut ko burtiski sapisu!

Mēnešus vēlāk sapisu elektriskās plīts kloķi :D

disfigurator

Šogad filmas Baltijas pērlē netulkošu. Šāds lēmums droši vien iezīmēs padsmit gadu "sadarbības" beigas, man pieaugot. Parunājos ar tulku komandas bīdītāju par festivāla realitāti:

1) Filmas esot jātulko ar čatbotiem - dialogi esot ļoti vienkārši, tāpēc tur pat īsti neko jāpieskata neesot.
2) Par vienu filmas seansu Splendid Palace prasot 20'000€ telpu īres, tāpēc samaksa tulkam esot tāda, kāda esot. Piezīme: cipars var būt kļūdaini izvilks no atmiņas, uz to nebalstāmies. Skatam šo vienkārši kā interesanta plaukta argumentāciju, kas vispār netiek prasīta.
3) Cits algas faktors: festivāls taču... Brīvprātīgā darbs!



1 - Kvalitāte
Atceros, kā reiz kā skatītājs ierados Kino Rīga Lielajā zālē uz kādu Vācijas filmu pirms gadiem 20. Bija jāņem savas austiņas un jāizīrē adapteris no lielā štekera uz mazo, lai tiktu pie opcijas saprast filmas tekstu. To visu izdarīju, sēdēju zālē un klausījos tulkojumu. Tas ātri izrādījās dzīvais izpildījums ar ļoti sliktu akustiku tulka kabīnē. Vāciešu filmu pļāpāja kādas jaunas meičas balss - nepārliecināti, saraustīti, kļūdaini, bez ritma un skaidras dikcijas, bieži ieklepojoties. Tuksnesi viņas mutē sajutu pat es! Fonu piedrazo krievu tulkojuma nodrošinātājs no blakus kabīnes... Man kā skatītājam bija baigi briesmīgi to visu klausīties un bojāt kino pieredzi tādas huiņas dēļ. Un pēc būtības jau - sēdēt kinoteātrī austiņās šķita kas smagi absurds - otstojs kaut kāds nenormāls, kāpēc man spiež ko tādu "baudīt", degradēt kino skaņu? Vilku ausis nost, klausījos atlikušo filmu vāciski un nokritizēju pie sevis smagi - es, vēl ne teikumu dzīvē par naudu neiztulkojis, varētu iztulkot simtiem reižu labāk! Pagāja gadiņi 10 un tiku pie iespējas apēst savus vārdus, uzdzerot savu žulti.

Festivāla specifika - kino darbs ir ne tikai jāiztulko un jāadaptē vietējai kultūrai, bet vēl dzīvajā jālasa/jādublē.
Pirms čatbotiem viss tika tulkots manuāli - tulks pilda savu pienākumu pēc pilnas programmas, lieto savas smadzenes un prasmes padarīt tekstu lieliski saprotamu vietējam. Cik labi adaptē, tik labs tulks. Taču festivāla būtība no tulka prasa citus amatus: balss, rediģēšana.
Cilvēki, kas no datora nebaidās, elpoja potenciāli vieglāk - Trados vai SubtitleEdit programmās automātiski tulkojot visu ar Google Translate API un tad veicot rediģēšanas darbu piemērotākā interfeisā, nevis prosta plikā Word dokumentā - sevišķi, ja runājam par lielisko SubtitleEdit programmu. Zelta standarts!

Taču - redigēšana ir pavisam cita pasaule, cits darbs! Redaktors operē tulka pasniegtā stila ietvaros, nedefinē īsti to. Stils un tā sniegtās nianses aug no tulka, no viņa intereses pret valodu un pat no dzīves pieredzes.
Lietojot automatizētos tulkošanas instrumentus, neatgriezeniski tiek zaudētas šīs nianses - no groza izbirst sūri lasītās meža odziņas, sēnītes un jāiet uz veikalu pēc rūpnieciskā, uzturvērtībā pliekanā treša to kompensēt. Bots nav pamatiedzīvotājs, botam nav poņas par humoru un kā to var radīt, rotaļājoties ar vārdiem vai pat pieturzīmēm filmas kontekstā. Attiecīgi - rediģēt bota tulkojumu ir kā strādāt ar smagu tulka lažu, kas nogrūdis brāķi redaktoram un aizbēdzis no darba vietas.

Turklāt - festivāls demonstrē saturīgākas filmas un tajās ir smalkāki dialogi, kas nereti prasa pat atdzejošanu un padziļinātas valodas lietošanas prasmes un vecvārdus, lai precīzāk atdarinātu filmā atspoguļotos laikus, tiem raksturīgo valodas lietojumu. Pazūd individualitāte, odziņa, jaunrade. Visa uzturvērtība izravēta un trešs "veikalu plauktos".
Līdzīgi ir, kad tev kādu jāaizvieto un attiecīgi dzīvajā jālasa svešs teksts. Rodas problēmas un šķēršļi, jo atšķiras teikumu uzbūve, loģika, struktūra, plūdums, humors. Atšķiras viss groziņa saturs, atšķiras viss! Ne vienmēr tas ir tā, bet tendence ir. Gluži kā grāmatās - ir vieglāk lasāmas, ir lakoniskākas, ir samežģītākas un grūtāk lasāmas... Attiecīgi - svešu tekstu dzīvai auditorijai nolasīt raiti ir ja ne neiespējami, tad noteikti pasākumu ārkārtīgi sarežģījoši. Un atalgojums nav tāds, lai tu ņemtu un pārtulkotu cita autora reiz jau tulkoto un dzīvajā lasīto.
Lai nu kā - sevi pierādīju - žults vietā dekādi+ baudīju atzinību.


2 - Atalgojums
Vienas filmas kvalitatīva tulkošana paņem kādas 2-3 darba dienas. Kopā tās būs teiksim, ka 20 tulkošanas stundas + dublēšanas stundas dzīvajā, kad savām acīm no tulka kabīnes redzi pilnu zāli austiņās gaidām tavu balsi. Vilksim vidēji 2 seansus, plusosim klāt vidēji 4h runāšanas laika. Festivāls piedāvā 50€ par seansu. "Seanss" ir vienas filmas tulkojuma lasīšana/dublēšana dzīvajā. Maksā tikai par norunātu seansu - vadībai neinteresē, kur rodas tulkojums - tas laikam krīt no zila gaisa, tāpēc arī viedā nostādne, ka Baltijas pērles tulkam ir jālieto boti. Taču boti šodien šķiet, ka tulko briesmīgāk par veco Google Translate API un tas attiecīgi ir dauņgreidojies kopā ar tiem.

Ko tas beigās nozīmē? Uzturvērtībā vēl nabadzīgāku uzturu! Kas šo ēdināšanu nodrošina?
1) Teksta pavārs tiek atlasīts ne jau pēc konkurencē pierādītas kvalitātes, ne jau pēc spēcīgākās balss, kuru skatītājs varētu izturēt visu filmas laiku. Nē. Atlases kritērijs ir ekonomiska sistuācija aptuveni dirsas stāvoklī un attiecīgi no tās sistuves pagrābts cilvēks, kas ir izmisis un gatavs strādāt par santīmiem. Biju ilgstošos bezdarbos, visā tajā jaukajā dirsā bezgala melnajā, tāpēc gāju un piehaltūrēju un paldies par glābšanas riņķi. Bet, skatoties objektīvi un no malas - festivāls vienkārši atrada cilvēku ekspluatējamu un izmisušu. Kvalitāte? Tikai tad, ja tā sagadās!
2) Otrs pavārs var tikt piesaukts caur Brīvprātīgā prizmu. Tiesa, lasot Brīvprātīgā darba likumu, SIA nedrīkst brīvprātības izpratnē neko nodarbināt. Brīvprātīgais darbs ir biedrībās un nodibinājumos, kuru mērķis nav gūt peļņu. Līdz ar ko brīvprātīgā darba piesaukšana ir garām - apzināti vai nē.
Citu pavāru virtuvē nav!

Pat idiotam skaidrs, ka 50€ dalīti ar 24h nemeiko jēdzīgu tulkošanas un lasīšanas darba piedāvājumu - kur nu vēl, ja visu dara bez papīriem un manuāli. Matemātika saka - tas ir 2x zemāks atalgojums par minimālo stundas likmi! Es, tātad, biju veicis darbu par verga algu, saņemot verga maizi. Nesāku tulkot brīvprātības dēļ. Un, atkārtojoties, SIA nedrīkst spēlēt Brīvprātīgā spēlīti, liegts. Papīri?
Entuziasma ekspluatācija.
Aizpagājušajā gadā, kad sāku par to domāt, rēķināt - prasīju nokārtot papīrus, visu iet oficiāli un pareizi, krāt sociālās iemaksas, lai maksā festivāls nodokli, būvē valsti, nevis tikai sūc no tās kā parazīts. Bet par mani ierēca - nebūs nekādi līgumi... Festivālu vada krieviete. Es reiz strādāju mikronodokļa ietvaros pie kāda krieva, kas operēja tāpat, nodarbinot jaunus jefiņus, nevis atlasot spēcīgu komandu un izbraucot tirgū ar kvalitāti. Gluži kā tur te tiek braukts ar brāķi, kas tiek pozicionēts kā kaut kas "ekskluzīvs" un super kvalitatīvs. Realitātē gan piedāvā pūdētas siļķes krievu salašņu gaumē. Apzināta ekspluatācija - citādi to nenosauksi. Man pietiek, izstājos...
50€/24h=2€/h. Neesmu vairs ne jauns, ne idiots. Nu, laaabi - joprojām esmu idiots, bet ne tik liels. Un man neinteresē, cik tev izmaksā kas. Eksistē vienkāršākas telpas, kas prasa mazāku īres samaksu beigu galā!
Es veicu darbu, es gaidu adekvātu samaksu. Adekvātas samaksas nav, manis arī šeit vairs nav - esmu sevi pierādījis. Ja gribēs manus pakalpojumus, atradīs iespēju ij papīrus nokārtot, ij samaksāt, vai ne?


Atstātās sekas uz festivālu?

1
Es pieprasīju filmas, kuras citi negrib un dažādu smieklīgu, neprofesionālu iemeslu dēļ atsakās tulkot: asiņainās, mafijainās, nepieradinatās, niknās, reliģiju kritizējošās. Jutos kā mājās un varēju tur ar baudu izpausties šos gadus, izcelt lamas un neķītrības, nevis norakt tās aiz neviena neprasītas cenzūras, no jobana konservatīvisma izrietošas.
Seneka: "Jesus Fucking Christ" izskan no Džona Malkoviča mutes. Normālā tulkojumā ierasts sagaidīt "Nolādēts", "Sasodīts" vai ko tādu. Taču, tā kā pie šādu filmu tulkošanas šprices biju es un man prātā nenāk nodarboties ar dibenā bakstītu cenzūru, skatītāji savās austiņās dzirdēja ko ainai daudz atbilstošāku: "Jēzus Pistus", zālei manāmi iekustoties pēc saklausītā - gan sašutumā, gan valdītos smieklos, jo aina bija tik absurdi asiņaina, ka pati par sevi cilvēkos raisa smieklus, bet dārzeņos - sašutumu. Kāds dārzenis arī ņēma un pameta seansu - kārtējie lopi, kas nezina, uz ko atnākuši. Bet paldies par atstāto naudiņu!
Par šādu atlīdzību vairs nebūs. Un šis ir tikai viens no pēdējiem piemēriem, kur spilgti iezīmējas tulka individuālais sniegums, stils, valodas lietojums pareizākā virzienā. Bots tā vietā ies uz vēl konservatīvāku pusi, vēl uz nodrāztās pieklājības pusi, iznīcinot oriģināldarba ieceri drošības pārdozēšanas vārdā. Fakinie dārzeņi, nekas vairāk.

2
Manu balsi un lasīšanu komplimentēja gan kinoteātra vadība, gan tulku komandas vadītāja, gan nereti arī skatītāji. Tas motivē un silda.
Tiesa, skatītāji ir arī nodirsuši un teikuši, ka Skrastiņam vajadzēja filmu ierunāt, nevis kaut kādam burkšķētājam. Kritiku izpelnījos, mēģinot britu ātrumā nobērt oriģinālo Karaļa Līra lugas tulkojumu. Good luck with that, mēģinot vienam turēt dialogu ar 3 vienlaicīgiem drāmas runātājiem, britu vervelēšanas ātrumā lasot dzīvajā bez apstājas kaut ko arhaisku un neveiklu! Skolā tak atceramies, cik viegli mums lasījās Šekspīrs, cik vienkāršs teksts tajā bija, vai ne? Un tā kritika ir vietā: skatītājam nav jāzina, kas notiek virtuvē. Viņam par savu naudu ir jāsaņem attiecīgas kvalitātes ēdiens. Ja Latvijas televīzija var nodrošināt augstāku izpildījuma latiņu, tad kāpēc to nevar festivāls? Skatītājs ir pelnījis ko labāku.
Neesmu Skrastiņš, bet ir pēdējais laiks man apzināties savu vērtību, pārtraukt vārtīties ekspluatācijas sūdu bedrē kā kaujamai cūkai. Tāpēc tulku komandas vadītājai teicu: grozi, kā gribi, bet tas ir darbs. Tas, ka tas ir darbs festivālā, manās acīs neko nemaina. Darbs ir darbs un man nekas īpašs no tā festivāla ekstra neatlec, lai es strādātu par ekspluatācijas cenu. Nekādas no krievu dirsas vilktās dzejas rindas par kinoteātra īri bargo nav nekāds attaisnojums nemaksāt adekvātu samaksu par adekvātu tulkošanas un dublēšanas darbu.
Ja ar mani noslēgtu līgumu un maksātu adekvāti - es turpinātu strādāt. Adekvātāku nopietnību pret pasākumu dabūju izjust LMA, pozējot māksliniekiem ar līgumu kabatā... Kaut kur LMA gaiteņos eksistē mana viepļa atveids uz audekla, eļļā. Kaut kur eksistē vienas mākslinieces darbs, kura palūdza mani nopozēt Jēzulēna pozā :)

3
Šodien gan saprotu, ka, iespējams, sākumā minētais meitēns arī bija uzrāvies uz ko līdzīgu - neveiklu un/vai cita radītu tulkojumu, kas dzīvajā galīgi nelasās, sprūst smadzenēs un pie švakas veselības izpildās īpaši smagi. Bet atkal jau - es kā skatītājs no tāda risinājuma cietu, otru reizi ko tādu piedzīvot negribēju. Un tāpēc esmu vairākas reizes vadībai tur teicis - beidzat pisties kā luņi, ieviešat subtitru risinājumu!
Tas arī izlīdzinātu atalgojumu - būtu jāmaksā tikai par subtitru formātā nodotu darbu - standarta prakse, maksā par to ap 150-200EUR par filmu, nodrošinot krietni jēdzīgāku darba stundas likmi un skatītājam noņem visu austiņu sagādāšanas, īrēšanas un kino klausīšanās bulšitu austiņās, degradējot kinozāles skaņas aprīkojuma sniegto kaifu.
Bet nē - to gan nedarīs, jo dzīvais tulkojums esot Baltijas pērles stils, firmas zīme. Vēsturiski, kad projicēja vēl 35mm filmiņu, arguments vēl kaut cik bija spēkā, bet digitālas projekcijas realitātē nelietot atskaņotājā iebūvētu subitru risinājumu ir vienkārši stulbi. Ekstrēmi stulbi. Nepiedodami stulbi, kad festivāls moka skatītāju ar sliktas kvalitātes amatierisku dzīvo tulkojumu.


Sad story - krievs grib kaut kādu samākslotu ekskluzivitātes auru, VIP bulšitu, augsto stilu. Bet par to attiecīgi samaksāt? Bomzis nevar atļauties, taču tāpat mēģina un mēģina uzlēkt augstāk par savu dirsu, vienmēr atjēdzoties ar sapistu astes kaulu... Ieejas biļete - tulka zemais atalgojums.

disfigurator

Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.


Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!

Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!

Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!

Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,

Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!


35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!

Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.


Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)