Viss ir redzams

Esmu tik "neglābjami" sapinies ar tīmekli, ka visas manas jaunāgada "apņemšanās" ir saistītas tikai un vienīgi ar interneta vidi (kam patiesībā būtu jāliecina par manas pieejas "nopietnību" šādām apieņemšanām). Viena, par kuru vēl neesmu neko bildis, ir tādat apņēmšanās par publiskiem mūzikas pasākumiem vienreiz sākt rakstīt arī, kā saka, retrospektīvā, citādi visu laiku tur ies, tur neies, nefolks, viss tāds apriori, vilna liela, bet brēka maza, un kāds gan citam prieks vai neprieks no tā, ka tev tur kaut kāda vilna, ja nemaz par to nebrēc. Tāpēc sāku pildīt plānu, kamēr vēl nav pār tāļu no tās kases atiets, ar simbolisku pukstu par pirmo šogad apmeklēto pasākumu jeb Mākslu Akadēmijas karnevālu:

Visupirms pats svarīgākais, izteikts sausos ciparos:

Cik minūtes no sākuma es nokavēju : 10
Cik minūtes par vēlu es sāku: 35
Cik dziesmas es uzliku: 12
Cik dziesmas nepaspēju uzlikt: 4
Cik reizes 4. stāva aktuālākajās vietās pazuda elektrrība: 5
Cik reizes tas notika nefolka diskotēkas laikā: 0
Cik latus es iztērēju par alkaholiskajiem dzērieniem: 3
Cik reizes es izgāju laukā uzpīpēt: 5
Cik reizes es uzpīpēju zālīti: 3
Cik no šīm reizēm notika laukā: 1
Cik vispār pazīstamus cilvēkus es satiku: 21 (?)
Cik pazīstamus cilvēkus es redzēju, bet nemaz nesasveicinājos: 2
Ar cik nepazīstamiem cilvēkiem es tiku iepazīstināts: 4
Cik nepazīstamu cilvēku iepazinās ar mani: 4
Ar cik cilvēkiem es vispār iepazinos: 0,5 (0,25 + 0,25)
Cik reizes es parādīju vidējo pirkstu: 2
Cik prezervatīvu bija tajā caurspīdīgajā huiņā: 119
Cik prezervatīvu es dabūju par tās huiņas minēšanu: 2
Cik Lingas dziesmas es izturēju klātienē: 2,5
Cik reizes veģma pātrauca mani dejas vidū, prasot uguni: 3
Cik latus Skaida man iedeva par disku likšanu: 10 (psc! labais)
Uz cik ballēm nokapāja dīdžejs Čmokks: 10
Cikos es aizgāju mājās: 6
Cik reizes es pa visu šo laiku apmeklēju tualeti: 0 (psc! psc! neticas)

Manuprāt, visai pieticīgi un reizē ambiciozi rādītāji, bet gada pirmais pasākums tomēr. Tagad par tām lietām, kuras ciparos grūtāk izsakāmas - nelielu vilšanos sagādāja augstā gaisa temperatūra 44. telpā, lai gan pats arī vainīgs, ka saģērbos kā druīds agrā pavasarī, sākumā likās arī, ka gaismas par daudz, es tos dēmonus iedomājos vairāk no aukstā un tumšā kosmosa, nevis pekles ugunīm nākam, bet ap rīta pusi viss nostājās savās vietās - Čmokka disko beigās valdīja absolūti katartiska necaurredzama baltās skaņas un gaismas elle, tāda, ar kuru man asociējas pirmie Šturmi pulkvedī pagājušā gadsimtā, pat aiz noguruma aizkulisēs sēdošais ķermenis nespēja nomierināties un dīdījās līdzi. Nepatika, es pat teiktu, ka riebās aizkulisēs notiekošais sekss, bet no otras puses neviens jau arī nespieda mani tur palikt, tā tomēr bija visjaukākā vieta, kur, nekur neejot, varēja uzpīpēt. No dzīvajiem visvairāk patika paši pirmie - Deutcheball, kas bija vairāk traibal, nekā parkinsōn, un radīja tādu gaišu, pacilājošu draivu. Latvijas Gāzi paklausījos tikai nedaudz, bet bija sanākusi pilna telpa, un arī spēlēja kaut ko tādu ritmisku. Savukārt kaut kā tādā ritmiskā Hezzel laikā vispār beidzās elektrība. Lielajā zālē paskatījos uz jau Labadabā ievērtētajiem un visnotaļ profesionāli skanošajiem Apofeoz Soundsystem (3 dziesmas), nedaudz uz I. Mārplu (neuzrunāja) un nedaudz vairāk uz Lingu, kas, kā vienojāmies, izklausījās pēc Green Day, Rammstein un Dakotas alkoķīmiskajām laulībām. Ne gluži šajā sakarā, bet tomēr nistagms man piešķīra aktuālos grozījumus civillikumā par laulāto tiesībām (būs kaut kad jāpadalās), un mēs epizodiski stājāmies verga-saimnieka attiecībās (ar vāji nodalītām lomām), kopīgi pieskatot viņa plastmasas pūdeli vārdā Moše. Vēl mums bija visāds easygoing ekšōns ar bucīti, pie kura un opcodex90 vizionārās stacijas es samērā bieži piestaigāju padzerties nealkhaholu, par ko viņiem arī liels paldies. Priecājos, ka nesatiku traibālo pūķeni, jo tas ir vnk psc, kur grūts gadījums. Žēl, ka marijai mans cigārs izrādījās par stipru - viņas uznāciens bija patiess saulsstariņš visa tā dekadences drudža viducī. Savukārt veģma uzzīmējās tik neadekvātā sabiedrībā, ka es vispār neiebraucu, nafig, un attiecīgi nespēju reaģēt. Pāris reizes nereaģēju arī nevietā (vakara jautājums: "Vai ar mums kāds tikko runāja?"), bet nu jau es iegrimstu sīkumos. Tehniski pārsteidza tas, ka spēju aurāli pavilkties praktiski pie katras no (4/5?) elektronikas skatuvēm 4. stāvā tik ļoti, ka nemaz nepievērsu uzmanību attiecīgās publikas īpatnībām, bet tur jau neko padarīsi, kad lielais vairums maskās. Tas arī bija pats galvenais - par maskām pasaulīgajām man negribas neko teikt; par maskām abstraktajām - vēl mazāk, bet, lai rezumētu, LMA karnevāls ir sprauslājošs milzīgs masu megabegemots, kurā pilnvērtīgai komunikācijai un situācijas aptveršanai vietas un laika nav gandrīz nemaz, tāpēc lielākā pasākuma daļa paiet garām savdabīgi piesātinātā, tomēr paseklā plūsmā, un atgādina tādu kā dzīvo spoku parādi, kuras estētiskās lietderības koeficents ir tieši atkarīgs no katra individuālās vērtību sistēmas. Neprasi man, vai tas kaut ko nozīmē. Rīt tad uz to "depresīvo, klavieri grabinošo kēksu" (c) truemetal.vl