Viss ir redzams

Ieciklēšanās nē, tikai mans viedoklis :) Un mans viedoklis Tavā ekrānā parādīsies regulāri, jo mēs esam vairāk kā paziņas, samierinies :) Nepastāv virspusēja miskastes piemērošana vietā un nevietā. Miskastes piemērošana ir individuāla. Priekšmets iegūst nosaukuma jēgu tikai tad, ja atbilst tam. Čerņas līmenis arī tiek piemērots individuāli. Un terapeitiskais efekts atkarīgs no izlādes/absorbācijas dozām.
Galvenokārt eksistē patikas/nepatikas pasaule, kas nepakļaujas tukšiem prāta spriedelējumiem, un kam dziļi vienaldzīga preparējamās vielas mākslinieciskā vērtība. Jautājums- kā mana nepatika ietekmē Tevi vai kādu citu. Ja Tev sveša nepatika aizvaino Tavas patikas objektu, kaut kas ar šo saucamo patiku nav īsti kārtībā, varbūt tā ir ne tikai nestabila bet arī viltota pēc būtības. Nav arī runa par ikdienišķo bombardēšano/zombēšanu, runa ir tieši par cilvēka apzināto izvēli. Katram ir iespēja maksimāli izolēt sevi no nevajadzīgiem atkritumiem bet pārējos ievazātos atkritumus pārstrādāt ar savu filtrēšanas sistēmu, kas šajā pasaulē dzīvojot ir obligāta.
Tieši šodien aizdomājos par patikas/nepatikas daudzslāņaino būtību. Smieklīgas ir to savstarpējās cīņas. Patika, tāpat kā nepatika ir automātiska sajūta ne plānota reakcija un nepavisam nenorāda uz šo sajūtu izraisītājobjekta kvalitāti. Cilvēki mūziku klausās ļoti dažādi. Kāds jau izskanot pirmajām notīm izanalizē skaņdarba vērtību un savā prātā salīdzina tikko dzirdēto ar visu iepriekš dzirdēto. Cits klausīšanās procesā prātu piesaista tikai vēlāk. Es, protams, piederu 2.variantam. Īsāk sakot, man var iepatikties pilnīgs mēsls, ja vien es šajā mēslā spēju atrast kaut minimālu impulsu man vajadzīgo emociju izraisīšanai. Ir arī 3. variants- subkultūru atrakciju laukuma fanāti, kas klausīsies visu "interesanto" tikai tādēļ, lai nesajustos kā popkultūras pārstāvis(tikai nevajag teikt, ka tā nav un man rādās. Šis pieņēmums balstās uz dzīviem piemēriem un absurdām situācijām). Šis variants man šķiet visai uzjautrinošs, jo šiem cilvēkiem ir akūti svarīgi justies pārākiem par kaut kādu mistisko pelēko masu, kas mūzikai savā dzīvē varbūt tik lielu lomu nemaz nepiešķir un klausās visu, ko piedāvā radio un TV.
Muzikālās kaujas ir prasta emociju cīņa(ir vēl daudz tādi, kuri pozitīvās/puķainās/romantiskās uzskata par nicināmām uz savu depresīvo/oriģinālo/cinisko emociju fona). Atceros vienu cilv, kurš izjuta spēcīgas dusmas pret cilvēkiem, kuri spējīgi skatoties Garfīldu forum cinema krēslos ja ne noķert kaifu, tad vismaz uzjautrināties. Viņš viņus sauca par stulbajiem mietpilsoņiem. Pats šis cilvēks klausījās tikai true black metal, true industrial un vispār visu true darīja, dzīvoja ilūzijā, ka ir savādāks bet bija ļoti, ļoti nelaimīgs. Varētu padomāt, ka viņam nācās darbināt savu prātu intensīvāk tikai šo stulbenu dēļ, kas par spīti savam stulbumam spēja izjust prieku, kas, viņaprāt, bija viltots.
Kur vispār bija problēma? Jā, man ļoti nepatīk hitlervokāli un kara invalīdu spazmas, bet Tu mierīgi vari klausīties, nesitīšu :D