Viss ir redzams

Es nezinu... vai ir vērts tā fokusēties (tu teiktu ieciklēties) uz to miskasti? Autora virs un zemapziņas bagāžas klātbūtnes faktors mākslā ir praktiski neizbēgams, citādi to nemaz nevarētu saukt par mākslu, un tā var iekļūt nenormālākās galējībās - es varu derēt, ka ikdienā gandrīz katrs kultūras (sabiedrības radīto netaustāmo vērtību) patērētājs, gribot vai negribot, tiek bombardēts ar salīdzinoši krietni smagāku devu apziņas "atkritumu", kas pie tam nemaz netiek slēpta aiz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (es te nedomāju tikai, piemēram, komentārus internetā, kurus tu tik un tā lasi, neskatoties uz to, ka tajos klātesošā "čerņa" mēdz būt vēl melnāka par Diamandu Galā, Brighter Death Now un Guntaru Raču kopā, bet it visur, kur tava saskarsme ar ārpasauli transcendē funkcionālo līmeni) - salīdzinājumā ar to, potenciālais kaitējums no mākslinieku pienesuma tāds nieks vien ir. Otrkārt, esmu pretnis tādai virspusējai "miskastes" etiķetes piemērošanai visam pēc kārtas - jo kurš tad ir tas pirmais un gudrākais, kurš pateicis, kā ir pareizi un kā - nepareizi, un kur ir garantija, ka, līdz ar savu pateikšanu, nav ienesis pasaulē kaut ko no savas neapzinātās bagāžas? Nevajag aizmirst, ka ievērojama daļa zemapziņas ir kopīga (tas, ko sauc par Kolektīvo Bezapzināto) un tieši tāpēc kaut kā sava, bet reizē arī kopīga, izcelšana gaismā (ar mākslai radniecīgo izteiksmes līdzekļu palīdzību) spēj izraisīt atpazīšanu, apbrīnu, atklāsmi, iedvesmu vai vismaz interesi. Un tad vēl ir tas, ko sauc par katarsi, bet par to (īstenībā arī par augstāko) es vēl neesmu visu izdomājis. Tas katrā ziņā šķiet paradoksāli (bla bla), bet kāpēc svešu negāciju (?) izlādes absorbēšanai mēdz būt terapeitisks efekts? Vai arī mēs visi neesam Viens Liels Cilvēks? Kā vsp iet, alni izslauci? Ehināciju aplaistīji? Akvārijā ūdžiņu nomainīji?