kā kas jādara? nu pa punktiem - 1. atzīt visu augšminēto. 2. ego ignorings [jo iznīcināt to šajā dzīvē nav iespējams, lai jau fōnē, ja citādi nevar] 3. dzīvot nemelojot.
nu tad atkal sanaak jau, ka tomeer saakaas un beidzaas ar 'sevi'. pats nokritu, pats piecelshos, pats esmu celjsh. shis variants laikam nedaudz atpakalj tika izskatiits un atrasts par labu ne-esam. ja es nealojos un taa tiktieshaam bija, tad man naakas konstateet, ka ir saakusies turp atpakalj pastaigaashanaas ;) lab sorrii es jau sajutos kaa metafiziskais trollis...
pohuj troļļi, diskusijai jābūt koherentai. bet tu alojies, jo pāris grēdas augstāk rakstiju , ka sapratne kurp tad doties, ir providences aicinājums vai kāreiz pretējais - pretinieka podstava un maldināšana. un ar aicinājumu kristīgajā tradīcijā manuprāt ir saprotama žēlastība. tobiš subekts pats neko nevar, ja ņedajut dobro s verhu. un uzskatīt, ka var pats ir laža. tāda pati laža ir uzskatīt, ka pats neko nevar, un gaidīt, ka iedos mannu no debesīm. ir jāgrib un jāvar pašam, bet tikai caur providenci tas ir iespējams ar patiesu motivāciju.
nu vot jau esam tuvaak kas priecee. taatad, providence protams ir neizsmeljami laba, nekritiska un bezgala daasna, bet neuzmaaciiga. zheelastiibu tu vari sanjemt tad, kad esi nostaaveejis dienu un nakti uz celjiem asaru pelkjee par saviem noziegumiem, un beigaas godiigi noleemis aiziet padoties tiesaa. taads ir providences aicinaajums kritushajaa staavoklii esoshajam. un tad jau pelniiti staavot uz noshaujamo liinijas, peec shaaviena paarsteigts konstatee, ka esi sanjeemis zheelastiibu un bonusaa veel nenoveerteejamas daavanas nevis sev pienaakoshos lodi. pats zini kaa shis sakraments saucaas ganjau. tad ej paraudi veel dienu un nakti aiz pateiciibas. tad providence zin, ka tu esi upureejies un pienjeemis providences pienestu upuri saakot ar praatu garu un beidzot ar miesu. tad var saakt kauko gribeet un vareet, un arii sanjemt dobro s verhu. un tad saakaas tas, kas konkreeti ir celjsh. liidz tam ar tevi neviens sarunaas neielaizhaas.
nu neviens, kursh nebuutu pakritis, saakot staigaat, veel nav bijis, bet providence saveejos miil un ruupeejaas. nu bet, kaameer to neesi izdariijis, tikmeer var reekjinaat, ka iisteniibaa staav bedree un skataas apkaart uz visaadiem celjiem ar iluuzijaam, ka zin jau kur, kas noved un, ka bezmaz jau esi nogaajis visu, kas iisteniibaa ir viens utt, ka tik nebuutu nekas jaadara hihi, bet reaali nav izkusteejies ne par soli, tikai pa sho laiku entropijas ietekmee nedaudz vairaak sapuvis. un ar katru dienu jo vairaak un jo gruutaak izkusteeties. vsjo, nav ko par to runaat vairs, ganjau saprati kas jaadara potom pogovorim.
1. atzīt visu augšminēto.
2. ego ignorings [jo iznīcināt to šajā dzīvē nav iespējams, lai jau fōnē, ja citādi nevar]
3. dzīvot nemelojot.
misija tuvu neiespējamam
bet tu alojies, jo pāris grēdas augstāk rakstiju , ka sapratne kurp tad doties, ir providences aicinājums vai kāreiz pretējais - pretinieka podstava un maldināšana. un ar aicinājumu kristīgajā tradīcijā manuprāt ir saprotama žēlastība. tobiš subekts pats neko nevar, ja ņedajut dobro s verhu. un uzskatīt, ka var pats ir laža. tāda pati laža ir uzskatīt, ka pats neko nevar, un gaidīt, ka iedos mannu no debesīm. ir jāgrib un jāvar pašam, bet tikai caur providenci tas ir iespējams ar patiesu motivāciju.