Viss ir redzams

Iedomājies, vakardien un šodien man bija uzmācīga vēlme aizrakstīt un pajautāt Tavu viedokli kukaiņpārdomu sakarā. Kas par sakritību..

Man radies iespaids, ka daļa mazo kukaiņu funkcionē kā cilvēku attīstības līmeņa testeris. Šis pieņēmums nepadara viņu eksistenci mazāk nozīmīgu bet atņem tiem nabaga upuru lomu, kuriem dara pāri ļaunā, egoistiskā cilvēce. Līdzīgi kā zivis un kaujamdzīvnieki. Šis iemiesotais materiāls iepriekš zina savu likteni.
Un vēl- nekas dziļākajā būtībā nemainītos, ja uz uz nepamatotu un haotisku nogalināšanu orientētie cilvēki beigtu to darīt tikai tādēļ, ka tas ir slikti. Jā, varbūt ietaupītos insektu u.c radījumu dzīvības, bet vēlme nogalināt tāpat vien bez iemesla nekur nezudīs. Manuprāt šajā gribēšana/darīšana ir viens un tas pats. Radījums izdzīvos kopā ar cilvēka vēlmi atņemt kādam dzīvību.
Vecāki var mēģināt bērnam iemācīt empātiju, bet diez vai tā būs tā īstā metode ceļā uz labsirdības iegūšanu. Bija laiks, kad mēģināju atdzīvināt mirušas mušas, lapsenes, ierīkoju peļu/putnu/kukaiņu kapsētas bet nevaru atcerēties laiku, kad būtu gribējusi kādu nogalināt. Nevaru atcerēties tādēļ, ka biju laimīga, bet laimīgs bērns nejūt tieksmi nogalināt. Visiem jākļūst laimīgiem, lai spētu priecāties par citu būtņu eksistenci.
Un vēl: ir svarīgi iemācīties neieiet galējībās un nebarot parazītus. Par parazītiem uzskatu ērces, odus, cērmes, utis, lenteņus utt. Peles gan nē.negalinu un negalināšu. Viņas vienkārši ir apmaldījušās telpā.

kā nu ne! Peles tik labi orientējas telpā, ka, pateicoties šim orientēšanās talantam, regulāri nokļūst cilvēku izliktajos slazdos. patiesi labi!