zanzibra

Skaitītas dienas līdz aizstāvēšanai, un man vēl nav ne runas, ne arī atbilžu uz recenzenta recenziju. Ēnīvei... laiks vēl ir.

Tādēļ noskatījos dokumentālo filmu par Airtonu Sennu. Fantastiski laba un skaista filma. Iesaku noskatīties visiem. Arī tiem, kas pirmo reizi dzird vārdu savienojumu Airtons Senna, kā arī tiem, kas zina kaut ko/daudz/visu par viņu.

 

kamēr rakstīju bakalauru, tikmēr bija attaisnojums nedarīt savu "Ze ideju".
tagad es vairs nerakstu bakalauru un nedaru savu "Ze ideju".
protams, es varētu attiasnoties ar to, ka vēl jāaizstāv un jāgaida recenzija un tā.
taču laikam jau es esmu tāda - puskoka lēcēja.. ideja ir, bet slinkums ņem virsroku..

ir bijis tik daudz visa kā, ka, šķiet, labāk ir izlaist visu un neko par to nerunāt.
ja nu vienīgi viens sakrālais teikums - esmu iesējusies un iesniegusies. un tagad gaidu, kad varēšu aizstāvēties. kaut gan tajā dienā noteikti piecas reizes aiziešu ar sirdi un vispār negribu, negribu, negribu.

turklāt, nav īstas pārliecības, ka tas darbs ir tik fantastisks, kā man te mālēja

tagad beidzot ir laiks kaut ko padarīt, gribējās palasīties grāmatu, tikai problēma ir tāda, ka grāmata Rīgā palika. starp citu, ir gana dīvaini būt mājās. :)

bet vispār, vēl varētu pieminēt to, ka es grimstu jaunības dienās spēlējot visādas sentimentālas atmiņas uzdzenošas datōrspēles, kurās es visu laiku zaudēju. un pati brīnos par to, kā, pie velna, man izdevās iekrāt lielu bagātību pirms kādiem gadiem 7, kad spēli spēlēju, biju sīka un dumja..

adios!

sakarā ar to, ka mana mazā brāļa klasesbiedrene piedalās tajā "Mazo dziesmas Latvijai" pa el en tē un šodien tur bija ar klasi jāuzstājas. nu labi, tā skatuve ir pārāk maza, lai visu klasi uzbāztu tai virsū, tādēļ izlīdzējās ar ~10 bērniem no klases. enīvei, arī mans brālis tika aicināts un, protams, piedalījās. kurš gan negrib savas 15 min slavas? viņš jau savas ir iztērējis, bet es gaidu vēl joprojām...
bet ne par to īsti ir stāsts. stāsts ir par to, kā nebukadnecars tagad ir sadomājis palielīties, ko jams redzējis tē vē studijā, un kādas telpas izstaigājis.

pirmkārt, studijā ir vājprātīgi karsti! vājprātīgi!. otrkārt, tika sastapts Haralds Burkovskis, kuru es acīmredzot gana uzkrītoši pētīju, jo viņš mani pasveicināja. nu, respektīvi, cieši skatoties man acīs, džentlmeniski pielieca galvu, ar lūpām nočukstēja sveiki! un iedzēra malku savas kafijas. tā kā man ar minēto kungu jau ir bijusi saskriešanās tramvajā, kurā mēs ar Vilku samērā neuzkrītoši (nu, tā kā mēs mākam) arī viņu pētījām, tad pieļāvusi iespēju, ka viņš ir mani atpazinis, metos bēgt.... kā īsta dāma, bēgu uz tualeti...

pēcāk tika redzēts arī Gatis Suhoveckis, kurš dikti kaut kur steidzās un mani nemaz nepamanīja, bet man tas arī nemaz nebija aktuāli.
visu dienu gaidīju žūrijas, jebšu, konkrētāk - Mārtiņa Brauna ierašanos. man viņš ļoti imponē, tāpat kā vārds imponēt :D
tad nu viņš beidzot ieradās, arī viņu es pētīju gana ilgi un gana [ne]uzkrītoši un apsvēru ideju aiziet un palūgt autogrāfu uz savas rokas (papīra nebija). kamēr es tā darīju, tikmēr ieradās arī pārējā žūrija Olgas Rajeckas un Jāņa Stībeļa sastāvā. Olga - tas tur tā.. bēēt, kamēr es saņēmos, lai dotos pie Mārtiņa, mans tēvs, no kaut kurienes izracis BTA karodziņu jau bija aizsteidzies pie Stībeļa un paprasījis viņam autogrāfu. Kad viņš atgriezās lepni vicinādams karodziņu, es sapratu, ka nedrīkstu atpalikt, taču faktors, kas mani pievīla bija sasodītā grimēšanās.... Mārtiņš bija iegājis grimēties un tad ļoti raitā tempā devās uz to vietu, kur viņam jāsēž un kur neviens ieraksta laikā nedrīkst viņu traucēt.. dēmm...

tā nu man Mārtiņš gar pašu degungalu aizskrēja.

Lai nu kā, izstaigāju arī tās varenās telpas, kurās norisinājušies tādi leģendāri šovi kā Fabrikas un OKartes Akadēmija. un tad es iedomājos, kāpēc vairs nav neviena šova normāliem cilvēkiem, kas absolūti nejēdz dziedāt?
vot, būtu tāds šovs, kā sākumā, nu, kad bija tikai jādzīvo tur 3 mēneši, vai cik tur ellē. forši! darīt tāpat nav ko, pieteiktos. draugiem ir pietiekoši daudz kompromatīvu materiālu par mani, līdz ar to pastāv visādas cilvēkčakarēšanas un tamlīdzīgas opcijas caur masu medijiem. esmu pietiekoši atraktīva, lai mani neizbalsotu pirmajā nedēļā un pietiekoši traka, lai noturētos iespējams līdz beigām. un man jau nu toč nesagādā absolūti nekādas grūtības 1x dienā pamuldēt kameras priekšā un atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem.

ES PAR REALITĀTES ŠOVIEM! davai, blieziet augšā!

Kaut kā viss lēnām pavēršas tādā plāksnē, kādā man nepavisam to negribētos. Lieta tāda, ka jau labu laiku biju aizmirsusi kā tas ir - justies vientuļi un skumji. Nē, nu tagad jau man according to facebook ir attiecības un tā. Skaistas viendzimuma attiecības :D:D

Jā, bet, redz, tu cilvēks pavisam aizmirsti kā tas ir klausīties melanholiskas mūziciņas un skatīties visādas skumīgās bimbamfilmas, kad pēkšņi, un tā, absolūti ne no kā, tev vienas dienas laikā atkal to visu sagribas. Un tad nu tu skaties filmas, klausies mūziciņas un grimsti vēl dziļāk tajā tumsībā un izmisumā, kurš visu laiku kaut ko kņudina krūšu rajonā, un atceries lietas, kuru nekad īstenībā nav bijis. Atceries kaut kādus izteiktus vārdus, pieskārienus. Pūlies parunāties, bet tev atbild tukšums un klusums. Un, lai arī runājies ar citiem cilvēkiem, tā kņudinošā sajūta pieņemas spēkā un aug. Tieši tāpat kā izmisums, kura ārstēšanas metode varētu būt vien kārtīga izkliegšanās pie jūras vai mežā vai vatever kur. Tā, kārtīgi izkliegties, lai pēcāk parunāt nevar. Jo tā kņudoņa krūšu rajonā lēnām aug un es zinu, ka sasniegs brīdi, kad trīsēs viss ķermenis, un kretinēs un besīs viss, kas apkārt notiek.

Bet nu tak! Es esmu stiprs sievišķis, ar labu humōra izjūtu un zinu, ka tas pāries. Un tad es atkal kādus pāris mēnešus būšu aizmirsusi kā tas ir skatīties bimbamfilmas un klausīties melancholiskās mūziciņas.

vot, sazīmēju trīs lapas ar senlietām, nedaudz apnika jau.. turklāt, ņemot vērā, ka man mākslinieciskais talants ir gandrīz nulle, es pat teiktu, ka tīri labi zīmējumi izdevās. varbūt vēlāk arī parādīšu.

vispār, lasu tagad par torsionu laukiem, izklausās jau it kā kruti un vareni, bet nu nez, nez..
priekš pilnas laimes tagad noskatīšos vēl dokumentālo filmu par Teslu un tad jāiet čučēt. a varbūt arī nē, varbūt vēl Dead Poets Society tiks skatīta..

Lai nu kā, lai jums visiem veicas!

daudz kas noticies, daudz kas... padalīšos ar pāris faktiņiem:
1) MakDonaldā ir dusmīgas apkalpotājas, kuras nepārdod lielās kōlas glāzes
2) Toties Hesburgerā var droši iet un jautāt divas lielās kōlas glāzes ar vāciņiem un salmiņiem. Par to samaksājot 14 santīmus, turklāt ar visu čeku
3) Vecrīgā ir daudz interesantu spotiņu, kas paredzēti dažādām darbībām (nē, ne seksuāla rakstura), kuru izpēte noteikti tiks turpināta.
4) Acīmredzot, ja tu iekš GC ej uz tualeti bez 10 deviņos vakarā, tad tās ir vaļā. Nav jāmaksā 20 santīmi
5) Vecās VFF fakultātes ēkā notiek kaut kas dīvains. Iespējams, ka ir pat iemesls taisīt filmu "Vecās VFF ēkas mistērija". Pirmās auditōrijas logs ir vaļā, un jaunieši tur smēķē. Turklāt, dekāna kabinetā deg gaisma un uz dekāna balkona pie loga karājas uzvalks ar šlipsi.
6) Sniegs starp Esplanādes Raini un Mākslas akadēmiju ir netīrs un ļoti, ļoti ciets un ass. Nebrieniet tur. Var iebrist līdz ceļiem, saplēst zeķubikses, dabūt nobrāzumus uz kājām, saplēst apavus un izmežģīt potīti.
7) Bastejkalnā pie gulbju mājas ir ļoti slideni dubļi. Tur arī labāk nevajag brist.
8) 7 pa 0,49 = 2 pa 1,50, atlikumā 43

Redz, izrādās, ka Leonardo (ne tas, kas bruņurupucis nindzja), savu miega režīmu bija izplānojis šādi - ik pēc 4 stundām viņš gulēja 15 minūtes...
Tādējādi diennaktī vidējo 16 stundu vietā, viņš ieguva 22,5 stundas, kuras pavadīja nomodā.

Šobrīd centīgi domāju, kā varētu pāriet uz Leonardo Da Vinči dienas/miega režīmu. Padomi, anyone?

 

 

super. nedaudz kauns par saviem tvitera biedriem, kuros karš izraisa sajūsmu un jauku ieaijāšanu miegā.

sure, war is fun, isn't it? viss, ko gribas pateikt šim cilvēkam ir lai viņš pats aiziet un faking pakaro. ak, jā rakstītājs ir vīrietis, ja nu kas. un kariņš jau ir stilīga spēle, kamēr tas neskar mūs pašus.

stulbie cilvēki, bļin.

 

 

Enīvei, man šķiet, ka Kāds vai Kaut kas man cenšas dot kaut kādus mājienus. Sapņu veidā. Turklāt ne tikai manos sapņos, bet arī citu man mīļu cilvēķeļu sapņos.

Viss, kā man šķita sākās aizpagājšnakt, kad man bija fantastisks sapnis, kurā es biju kopā ar Džastinu Bīberu. Jā, jā.. jā.. kopā-kopā, nevis vienkārši kopā. Nu, viņš bija mans puisis un es biju viņa meitene. Fucked up! Es pat lāga nezinu kā viņš izskatās, joptv!. Labi, sūds ar to, bet viņam tur bija kaut kāds koncerts un tā. Un viņš man saka, ka man arī ir jādzied, a es viņam pretī saku, ka es vispār nejēdzu ne dziedāt, ne vispār viņa dziesmu vārdus zinu. Viņš (ak, mans mīļais, jaukais :D) teica, ka nevajagot satraukties, jo jams jau arī nezina savu dziesmu vārdus un lai es vispār skatoties tur kaut kur priekšā, tur būšot liels monitors, kurā būs dziesmas vārdi. Nu, kind of karaoke or smth. Viņš, redz, gribot visai pasaulei parādīt, ka mēs esam kopā un ka viņš ir iemīlējies un viņam vispār pofig, ko par mums domā un tā... un šajā momentā es sāku domāt, vai MAN ir tik ļoti pofig, ko man MANI domās.?! Lai nu kā, tas koncerts bija mana dzimtā pagasta sporta laukumā un kamēr Bīberu jaunskungs mani centās pierunāt dziedāt, mazās meitenītes visu gāza riņķī un tad es domāju, kā, pie velna, es iešu mājās? Šitās mazās psihās mani tak pa ceļam gabalos saplosīs.. . nu, jebkurā gadījumā, šajā brīdī es, paldies dievam, pamodos

Tad šodien man te draudzene stāsta, ka viņa mani šodien sapnī redzējusi. Un ko es tur viņas sapnī esmu darījusi?! Redziet,pēc kaut kāda tusiņburziņa es, viņa un puisis V. esam gulējuši vienā gultā, jo nu, nu, kā jau pēc tusiņburziņiem mēdz gadīties. You know. Nu jā, un viņas sapnī mans puisis ir bijis V. un tad mēs tur maigojušies un neļāvuši viņai gulēt. Pilnīgs wtf?!

Un tad nu es sāku domāt kas man te ko grib hintot. Tipa man čali tā kā vajadzētu? Nu, teikšu godīgi, ne vajadzību jūtu, ne gribētos, ne ir kāds piemērots kandidāts pie apvāršņa (nē, nu protams, ja mani Bīberjaunskungs uzrunātu, tad jau loģiski, ka uzreiz piekristu un tā. :D )

Nu jā, un šitā domājot par mājieniem, atcerējos, ka pirms kādām 3 naktīm man arī bija sapnis - kurā es ar Ģirtu Ķesteri laikam... sīkumus vairs neatceros, taču fakts bija... pat diezgan erōtisks fakts.


Morāle - ja tu mani pazīsti, tad baidies, varbūt redzēsi mani ar kādu kopā savā[!!] sapnī. Par saviem es vairs neuztraucos, tikai gulēt iet ir nedaudz bail.. :D

Bučas!

Daudz laimes, Andrej Mironov, tavā 70. jubilejā. Diemžēl tu neesi vairs šeit, lai to nosvinētu...

Nu lūk, arī Fils Kolinss aiziet no mūzikas...

Žēl gan... Tomēr visam savs laiks droši vien. Šodien pleilistē Genesis..

 

kāpēc cilvēki sevi ierobežo?
nu tur, piemēram, neēd, kaut vai gribas. vai kaut ko tamlīdzīgu.
nu muļķīgi taču.
un nevajag man te par kaut kādām diētām un tamlīdzīgi, ja cilvēks jūtas ērti un labi, tad viņš labi arī izskatās

Vispār, laikam viens no visdzelžainākajiem argumentiem evār ir tāds, ka Dievs nolika fosīlijas, lai pārbaudītu cilvēku ticību.
Nu tā kā kreacionistu arguments pret evolūcijas teorijas piekritējiem. Dzelžaini. Neapgāžams arguments, evolūcijas teorijas priekritēji - sorry, šito jūs apgāzt nevarat. :D

Vispār, jauka diena - šodien man pat panesās neliela sarakste ar vienu no maniem mīļajiem krievu aktieriem sejasgrāmatā.. hehe..

Un vēl es šodien uzrakstīju ievadu bak. darbam. Ievadu, necerēti garu - veselas 3lappuses, protams, gluži tas vēl nav pabeigts, mani kārtējo reizi moka sliktā īpašība - es nespēju izdomāt uzdevumus.. ehh.. toties vismaz ar mērķi esmu tikusi galā, kaut gan tas arī, pateicoties jaukajai un skaistajai Aijiņai, kas divus kursus augstāk mācās...

"Mūsdienās filosofi dabas zinātņu pamatus pārzina labi ja populāro izdevumu līmenī, tādēļ filosofija kā metode šobrīd spēj nodarboties varbūt vienīgi ar valodas analīzi!"
Citāta autors, diemžēl ir nozaudēts..

Bet tā tak ir ko? Reāli ko dara filosofi? Izdomā muļķīgus jaunvārdus, pārveido esošo vārdu definīcijas, izdomā jaunas definīcijas vārdiem, kas visiem sen zināmi, bet nu kļūst absolūti nesaprotami. Respektīvi, viņi nodarbojas ar kaut ko, kas ir interesants viņiem pašiem un saujiņai augstprātīgu hipsteru un intelektuāļu.
Kāds man var paskaidrot, ko reāli filosofi dod mūsdienu sabiedrībai? Da neko, neviens normāls cilvēks droši vien pat nevar nosaukt nevienu latviešu vai ārzemju mūsdienu filosofa vārdu. (Nu, izņemot jau pieminētos intelektuāļus), Hei, filosofi, pametīšu jums kādu dabaszinātņu tēmu par kuru ir vērts un ir iespējams diskutēt un filosofēt muljoniem gadu! KVANTU FIZIKA, mani mīļie, kvantu fizika!

Re, lai jums nav jāmeklē pa internetiem (jo fizikas grāmatas jau jūs toč nelasīsiet), jums pāris ļoooti interesantu eksperimentu piemēri:

1) Apmēram 300 gadus atpakaļ īru empīriķis Džordžs Berklijs aprakstīja kādu interesantu novērojumu - vienīgā lieta, ko mēs varam uztvert, ir mūsu uztvere. Citiem vārdiem, mūsu apziņa ir tā matrica, caur kuru mēs uztveram Visumu. Krāsas, skaņas, temperatūra un tamlīdzīgas lietas eksistē tikai kā uztveres rezultāts mūsu apziņā, mūsu galvā, bet nevis kā absolūtas esences. Plašākā nozīmē, - mēs nevaram būt droši, ka eksistē Visums arī ārpus mūsu apziņas.

2) Kopš 20.gs 20'ajiem gadiem vairākos fizikālos eksperimentos ir pierādīts, ka eksperimenta rezultāti ir atkarīgi no tā, vai kāds tos novēro vai nē. Visspilgtāk to, iespējams, ilustrē slavenais dubultspraugu  eksperiments. Ja kāds novēro elementārdaļiņu, tai lidojot caur spraugām, tā uzvedas kā īsta daļiņa, izlidojot caur vienu vai otru spraugu. Bet, - ja neviens to nenovēro, tā demonstrē viļņa uzvedību, kas ietver sevī arī iespēju izlidot caur abām spraugām vienlaicīgi.

3) 1997. gadā Ženēvas universitātē fiziķis Nikolass Gisins, izmantojot optisko šķiedru kabeļus, nosūtīja divus saistītos fotonus dažādos virzienos septiņu jūdžu attālumā vienu no otra. Tad viens fotons tika novirzīts uz puscaurlaidīgu spoguli, kur tam bija divas iespējas – atstaroties vai iziet spogulim cauri. Detektori fiksēja, kuru no divām nejaušajām iespējām izvēlējās fotons. Bet, lai arī ko darīja fotons, tā saistītais dvīnis ikreiz veica komplementāro darbību. Komunikācija starp fotoniem notika ar ātrumu vismaz 10000 reizes lielāku par gaismas ātrumu. Šķiet, ka jaunumi kvantu pasaulē ceļo momentāni, to ātrumu neierobežo ārēji faktori, pat gaismas ātrums.

Kvantu fizika vispār ir ameizing lieta. Pēdējos gados pasaules vadošie fiziķi ir nākuši pie secinājuma, ka mazākās daļiņas, respektīvi, kvarki, mioni, bozoni utt, nav pastāvējuši līdz brīdim, kamēr mēs tos sākām novērot. Saprotiet, par ko ir runa?! Kamēr mēs nebijām izdomājuši mazākās daļiņas, tās nepastāvēja. DOMA IR MATERIĀLA!!

Līdz ar to parādās problēma - neviens eksperiments nav objektīvs, jo to ietekmē cilvēku klātbūtne, cilvēkam vēlamais rezultāts. Neviena persona nav absolūti objektīva un ikviens vēlas, lai viņa hipotēze tiktu pierādīta vai ne?
Ak, jā, vēl viena problēma - vai šādā gadījumā kāds var droši pierādīt to, ka eksistē absolūts, reāls Visums? Varbūt tas, ieskaitot visus melnos caurumus un tāltālās galaktikas, eksistē tikai mūsu kopējā zemapziņā, mēs, visi cilvēki, kas šeit dzīvojuši tūkstošiem gadu, esam to izveidojuši tādu, kādu to uztveram. Viss ir vienkārši liela liela ilūzija, un mums patiesībā nav it nekādas nojausmas par to, kur mēs reāli dzīvojam..

Lūk, mani mīļie, filosofi - KVANTU FIZIKA! Beidziet nodarboties ar valodas analīzi, paskatieties, kas notiek dabaszinātņu pasaulē un, es pieļauju, parādīsies ne viena vien monogrāfija, kas būs interesanta visiem, ne tikai jums, mani dārgie pseidointelektuālie lingvisti.

 

 

domāšanas periods. kā man nepatīk šie periodi:
1) mani ir grūti iekustināt, lai aizietu kaut kur
2) šāds periods nozīmē to, ka kaut kas manā dzīvē mani smagi neapmierina vai arī ir apnicis
3) pārmaiņas pēc šādiem periodiem seko neizbēgami. reizēm tās ir dikti pamanāmas (piemēram, draugu loka maiņa [šķiet ir divi cilvēki, kas ir izvilkuši līdz ar manīm cauri vairākiem maniem domājamajiem posmiem, viena no tām ir Mana Mūža Sieviete. buča Tev]), reizēm pārmaiņas ir absolūti nemanāmas ārēji, bet tās norisinās iekšēji.
4) varētu darīt kaut ko bakalaura darbam, bet no otras puses - nēee... ir taču jādomā un jāperās par visu pasauli.
5) ak, jā, šajos periodos esmu viegli aizkaitināma un dusmīga (gandrīz kā tāds PMS sanāk :D )

vispār kopsavilkumā uz šo brīdi ir tā - ir viena lieliska ideja, kuru gribētos realizēt; referātam par Janu Žižku un taborītiem ir dota zaļā gaisma, kas priecē; gaidāma satikšanās pie alus kausa ar sen sen sen neredzētu cilvēku; visam tam fōnā skan moldāvu Zdob Si Zdub - uzlādējoši un jautri; un vēl tikko atcerējos, ka Vonnegūts teica, ka nevajagot lietot semikolus. :D

p.s. ko darīt, ja esmu absolūti bezcerīgi un stulbi, kā maza 14-gadīga meitene ieķērusies līdz ausīm kādā aktierī (ne latvietī, paldies dievam)? :D pašai smiekli par šito nāk, jo šādi ir bijis tikai vienu reizi un tā reize bija nedaudz citādāka.. :))

Reizēm kaut kā baigi gribas padoties. Tā vienkārši ņemt un apgulties kaut kādas upes vai ezera krastā. Vai vēl labāk jūras krastā un neko nedarīt, nekur necelties, neskriet. Gulēt.. ilgi un skaisti. Un gaidīt, kas notiks. Notiks visticamāk nepārāk jauka nāve, taču kad gan nāve ir bijusi jauka?
Lai nu kā - ir štabeļami ko darīt, bet īsti nekas nedarās (ohh... vismaz viena lieta palikusi nemainīga)

Ir pēdējā mēneša laikā ir atrasti pāris fantastiski cilvēki, no jaukās un plašās brālīgās Krievijas (aktieri, starp citu), kas pārsteidz gan ar savu aktiermeistarību, gan ar savu fenomenālo daudzpusību.. vienkārši fantastiski, viņi tur, Krievijā dzīvo kā tādi mūsdienu Leonardo da Vinči. Un tagad, kad garlaikojos, iemetu vārdus vien gūglē un lasu visu pēc kārtas. Daudz gan vairs nav atlicis ko lasīt. Žēl...

Saistībā ar vienu no augstākminētajiem aktieriem (ak, jā, es laikam nepieminēju vārdus, tad nu klausaities - Иван Охлобыстин un Вадим Демчог), ir atrasts arī vienkārši no kājām, rokām nost gāzošs, jumtu raujošs izklaidējoši informatīvs radioraidījums (jā, jā, tajā pašā Krievijā), kas saucas Фрэнки-шоу un nav nekas cits, kā vien Прямая транслация из сумашедшего дома!

Nekas jau daudz... bet Krievijas plašumi man tomēr patīk, un tur tomēr dzimst ģeniāli cilvēki. Un es te atrunāšu, ja, nejaukt manu Krievijas patikšanu kopā ar visādām okupācijām, politikām un tamlīdzīgi. Mani vienkārši tā zeme fascinē. Un krievu valoda man arī patīk.. atšķirībā no franču valodas, kas man uzdzen gandrīz vai fizisku nepatiku.

šodien aprit 25 gadi, kopš 1986. gada 28. janvārī paceļoties uzsprāga Challenger kosmosa kuģis. un sakarā ar to pa Discovery kanālu tikko bija dokumentālā filma par to. nu, kāpec viss uzsprāga un tā. ja godīgi, man nav nekā cita, ko pateikt pēc šīs filmas noskatīšanās, kā vien to, ka jeņķi ir padebīli.

līdz šim nekad nebiju iedziļinājusies par to, kāpēc un kas tur sprāga un tā. arī filmu skatījos, ja godīgi, tikai tā - paralēli. taču tas, kas mani nenormāli izbrīnija un pievērsa uzmanību, bija kadri no preses konferences, kas notika pēc katastrofas. redz, tajā preses konferencē NASA fiziķis, Nobela prēmijas laureāts, skaidroja citiem NASA fiziķiem un visādiem gudriem prātiem + žurnālistiem, par nelielu eksperimentu, ko viņš veicis mājās. viņš paņēmis gumijas gabalu, ielicis to uz stundu ledainā ūdenī un turpat arī saspiedis. kad viņš izņēmis gumijas gabalu ārā no ūdens, tad tas gabals (acīmredzot, visiem par lielu brīnumu!!) saglabāja šādu stāvokli, nevis atspiedās atpakaļ!

izrādās, ka katastrofas iemesls bija elementārs - iepriekšējā naktī pirms starta bija uznācis neliels sals, aptuveni -10`C, un gumijiņas, kas nodrošinājušas izolāciju starp degvielas tvertnēm un vēl kaut ko tur (nepārzinu tik smalki visu to uzbūvi), esot sasalušas. nākamajā rītā gaisa temperatūra pacēlās līdz +5`C, kas ir par ~ 5`C mazāk nekā iepriekš mazākā t` kurā palaist kosmosa kuģis. a ko NASA ģeniālie prāti - pofig, ganjau nekas nebūs.. laižam gaisā.

Vot, jums, nekā arī nebija.. precīzāk, nekā daudz arī nepalika pāri.

vai tiešām jeņķi ir tik stulbi, ka nesaprot to, ko saprot katrs normāli un sakarīgi dzīvojošs cilvēks, kuram ir bijusi saskare ar ziemu un zemām temperatūrām un gumiju? pilnīgs wtf?! secinu, ka visas MIT un hvz cik krutas izglītības var iet skrieties, ja tev nav poņas par to, ka gumija sasalstot kļūst trausla un to vēlams nomainīt..

acīmredzot, viss no pārlieku labas dzīves...

 

tas tomēr ir apbrīnojami, cik cilvēki ir liekulīgi. jā, šodien mira Mārtiņš Freimanis.. jā, protams, žēl, ka cilvēks mirst, bet tas jau uzreiz nepadara par obligātu to, ka viņam uzreiz visiem jāpatīk...
c'mon! visi sāk citēt viņa dziesmu tekstus, visi saka, cik ļoti viņa pietrūks un tā. cilvēki mīļie, cik daudzus no jums raustīja tas, ko viņš darīja? cik daudzi no jums aktīvi sekoja līdzi viņa daiļradei? cik daudzi no jums neņirgājās par viņu un viņa iespējamo gejismu?
es arī biju viena no tiem. nu un? man, protams, ir žēl, ka viņš ir miris, bet tāpēc es neiešu tagad liekuļot un teikt, cik ļoti man viņa pietrūks, cik labs cilvēks viņš bija un cik daudz viņš devis mūsu kultūrai un es nesākšu te citēt viņa dziesmu vārdus. es netaisos melot ne sev, ne citiem. man atklāti sakot, šķiet, ka gandrīz pilnīgi nekas nemainīsies Latvijas popmūzikā, jo mums tomēr paliek Lauris Reiniks un vēl visādi kaktu mākslinieki..

Paldies, esmu savu viedokli +/- izteikusi.

The King's speech ir fantastiska filma, un Kolins Fērts ir vienkārši fenomenāls. Ceru, ka filma dabūs tik daudz Oskaru, cik vien iespējams. Pirmo reizi ever, man ir pat favorīts Oskaru ceremonijā. :D Priecājos par sevi.

Noskatieties! Tiešām. Ja nu kas, tad te būs treilerītis.