el en tē.
« previous entry | next entry »
Apr. 25th, 2011 | 01:29 am
sakarā ar to, ka mana mazā brāļa klasesbiedrene piedalās tajā "Mazo dziesmas Latvijai" pa el en tē un šodien tur bija ar klasi jāuzstājas. nu labi, tā skatuve ir pārāk maza, lai visu klasi uzbāztu tai virsū, tādēļ izlīdzējās ar ~10 bērniem no klases. enīvei, arī mans brālis tika aicināts un, protams, piedalījās. kurš gan negrib savas 15 min slavas? viņš jau savas ir iztērējis, bet es gaidu vēl joprojām...
bet ne par to īsti ir stāsts. stāsts ir par to, kā nebukadnecars tagad ir sadomājis palielīties, ko jams redzējis tē vē studijā, un kādas telpas izstaigājis.
pirmkārt, studijā ir vājprātīgi karsti! vājprātīgi!. otrkārt, tika sastapts Haralds Burkovskis, kuru es acīmredzot gana uzkrītoši pētīju, jo viņš mani pasveicināja. nu, respektīvi, cieši skatoties man acīs, džentlmeniski pielieca galvu, ar lūpām nočukstēja sveiki! un iedzēra malku savas kafijas. tā kā man ar minēto kungu jau ir bijusi saskriešanās tramvajā, kurā mēs ar Vilku samērā neuzkrītoši (nu, tā kā mēs mākam) arī viņu pētījām, tad pieļāvusi iespēju, ka viņš ir mani atpazinis, metos bēgt.... kā īsta dāma, bēgu uz tualeti...
pēcāk tika redzēts arī Gatis Suhoveckis, kurš dikti kaut kur steidzās un mani nemaz nepamanīja, bet man tas arī nemaz nebija aktuāli.
visu dienu gaidīju žūrijas, jebšu, konkrētāk - Mārtiņa Brauna ierašanos. man viņš ļoti imponē, tāpat kā vārds imponēt :D
tad nu viņš beidzot ieradās, arī viņu es pētīju gana ilgi un gana [ne]uzkrītoši un apsvēru ideju aiziet un palūgt autogrāfu uz savas rokas (papīra nebija). kamēr es tā darīju, tikmēr ieradās arī pārējā žūrija Olgas Rajeckas un Jāņa Stībeļa sastāvā. Olga - tas tur tā.. bēēt, kamēr es saņēmos, lai dotos pie Mārtiņa, mans tēvs, no kaut kurienes izracis BTA karodziņu jau bija aizsteidzies pie Stībeļa un paprasījis viņam autogrāfu. Kad viņš atgriezās lepni vicinādams karodziņu, es sapratu, ka nedrīkstu atpalikt, taču faktors, kas mani pievīla bija sasodītā grimēšanās.... Mārtiņš bija iegājis grimēties un tad ļoti raitā tempā devās uz to vietu, kur viņam jāsēž un kur neviens ieraksta laikā nedrīkst viņu traucēt.. dēmm...
tā nu man Mārtiņš gar pašu degungalu aizskrēja.
Lai nu kā, izstaigāju arī tās varenās telpas, kurās norisinājušies tādi leģendāri šovi kā Fabrikas un OKartes Akadēmija. un tad es iedomājos, kāpēc vairs nav neviena šova normāliem cilvēkiem, kas absolūti nejēdz dziedāt?
vot, būtu tāds šovs, kā sākumā, nu, kad bija tikai jādzīvo tur 3 mēneši, vai cik tur ellē. forši! darīt tāpat nav ko, pieteiktos. draugiem ir pietiekoši daudz kompromatīvu materiālu par mani, līdz ar to pastāv visādas cilvēkčakarēšanas un tamlīdzīgas opcijas caur masu medijiem. esmu pietiekoši atraktīva, lai mani neizbalsotu pirmajā nedēļā un pietiekoši traka, lai noturētos iespējams līdz beigām. un man jau nu toč nesagādā absolūti nekādas grūtības 1x dienā pamuldēt kameras priekšā un atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem.
ES PAR REALITĀTES ŠOVIEM! davai, blieziet augšā!
bet ne par to īsti ir stāsts. stāsts ir par to, kā nebukadnecars tagad ir sadomājis palielīties, ko jams redzējis tē vē studijā, un kādas telpas izstaigājis.
pirmkārt, studijā ir vājprātīgi karsti! vājprātīgi!. otrkārt, tika sastapts Haralds Burkovskis, kuru es acīmredzot gana uzkrītoši pētīju, jo viņš mani pasveicināja. nu, respektīvi, cieši skatoties man acīs, džentlmeniski pielieca galvu, ar lūpām nočukstēja sveiki! un iedzēra malku savas kafijas. tā kā man ar minēto kungu jau ir bijusi saskriešanās tramvajā, kurā mēs ar Vilku samērā neuzkrītoši (nu, tā kā mēs mākam) arī viņu pētījām, tad pieļāvusi iespēju, ka viņš ir mani atpazinis, metos bēgt.... kā īsta dāma, bēgu uz tualeti...
pēcāk tika redzēts arī Gatis Suhoveckis, kurš dikti kaut kur steidzās un mani nemaz nepamanīja, bet man tas arī nemaz nebija aktuāli.
visu dienu gaidīju žūrijas, jebšu, konkrētāk - Mārtiņa Brauna ierašanos. man viņš ļoti imponē, tāpat kā vārds imponēt :D
tad nu viņš beidzot ieradās, arī viņu es pētīju gana ilgi un gana [ne]uzkrītoši un apsvēru ideju aiziet un palūgt autogrāfu uz savas rokas (papīra nebija). kamēr es tā darīju, tikmēr ieradās arī pārējā žūrija Olgas Rajeckas un Jāņa Stībeļa sastāvā. Olga - tas tur tā.. bēēt, kamēr es saņēmos, lai dotos pie Mārtiņa, mans tēvs, no kaut kurienes izracis BTA karodziņu jau bija aizsteidzies pie Stībeļa un paprasījis viņam autogrāfu. Kad viņš atgriezās lepni vicinādams karodziņu, es sapratu, ka nedrīkstu atpalikt, taču faktors, kas mani pievīla bija sasodītā grimēšanās.... Mārtiņš bija iegājis grimēties un tad ļoti raitā tempā devās uz to vietu, kur viņam jāsēž un kur neviens ieraksta laikā nedrīkst viņu traucēt.. dēmm...
tā nu man Mārtiņš gar pašu degungalu aizskrēja.
Lai nu kā, izstaigāju arī tās varenās telpas, kurās norisinājušies tādi leģendāri šovi kā Fabrikas un OKartes Akadēmija. un tad es iedomājos, kāpēc vairs nav neviena šova normāliem cilvēkiem, kas absolūti nejēdz dziedāt?
vot, būtu tāds šovs, kā sākumā, nu, kad bija tikai jādzīvo tur 3 mēneši, vai cik tur ellē. forši! darīt tāpat nav ko, pieteiktos. draugiem ir pietiekoši daudz kompromatīvu materiālu par mani, līdz ar to pastāv visādas cilvēkčakarēšanas un tamlīdzīgas opcijas caur masu medijiem. esmu pietiekoši atraktīva, lai mani neizbalsotu pirmajā nedēļā un pietiekoši traka, lai noturētos iespējams līdz beigām. un man jau nu toč nesagādā absolūti nekādas grūtības 1x dienā pamuldēt kameras priekšā un atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem.
ES PAR REALITĀTES ŠOVIEM! davai, blieziet augšā!