zanzibra

līdz šim nebija nācies pamosties 8:30 un piespiest savu ķermeni gulēt ilgāk. jocīga sajūta..

sapņos mani vajāja kaut kāda ļoti strikta vidusskola, kurā man būs jāpavada 3 gadi. neņemot vērā to, ka paralēli studēšu maģistrantūrā. kopmītnes ar dzelžainu režīmu - puiši dzīvo ~1 km attālumā no meiteņu kopmītnes. jāparaksta miljons papīri par to, ka atpakaļ istabiņā jābūt līdz ar tumsu. utt utjp. murgs... un tas, par ko es iedomājos parakstot visu to papīru čupu bija - man tagad nebūs nekādas privātās dzīves, jo tam vienkārši nebūs laika... ehhh.

sēžu, dzeru kōlu, pirms tam izdzēru lielo krūzi kafijas. bet tas mani nekādā gadījumā neattur no miega, kas mācas virsū kā virsū mēdz mākties domu parazītiņi..

ēnīvei.. it kā ir daudz ko teikt, bet ir slinkums, nāk miegs un vispār es esmu izlasījusi tagad visu Harija Potera filmu trivia iekš imdb.com un jūtos zinoša tagad.

visādas domas, domiņas maisās pa galvu. ko vajadzētu, ko nevajadzētu izdarīt un kas ir obligāti jāizdara. viens no jaukākajiem notikumiem ir tas, ka esmu tikusi vēstures maģistrantūrā, kas nozīmē, ka man nevajadzēs zvanīt krustmātei un lūgt, lai viņa man sadabū darbiņu Maximā. thumbs up!

par ko es mīlu vēsturniekus? nu, arheologus in particular - viena no viņiem var mierīgi pieripināties klāt ar velō un ar neizsakāmu noguruma izteiksmi sejā pajautāt, vai mēs šodien negribam piedzerties? un netiek spriests par to, ka rīt 8 jābūt darbā, bet tiek spriests par to, ka šādam pasākumam nedaudz jānobriest un ka gribas dušā un tā. rezultātā - atlikām uz rītdienu.

visiem cilvēkiem, kuru telefōns atbalsta mūziciņu ielikšanu tajā, ir jābūt skaņdarbam The Imperial March. fantastiska mūzika, kas der ļoooooti daudziem dzīves gadījumiem, lai padarītu tos neaizmirstamus. īpaši jauki tas iederas tad, kad padsmit bērni ar ~4 gadīgu meitenīti rōzā šortiņos rindiņā dodas prom no izrakumu laukuma gar profilu. fantastika!

organisms lēnām laikam sāk pierast pie Torņakalna režīma. režīma, kas viennozīmīgi ir skarbākais režīms manā "fenomenāli" garajā izrakumu karjerā. man žēl to pirmkursnieku, kuriem šī skaitās prakse, jo salīdzināt šito ar Mežīti absolūti nevar. kaut gan arī Torņakalns has its moments.

Mana tauta, es esmu runājusi! neko no sevis izspiest vairs nevaru.... klausīšos The Imerial March! :D

Krievu Profesors Moriartijs ir ģeniāls... Izskats, pārvietošanās un viss pārējais, kā ģeniālam maniakam.. super. 

džīmeila jaunais izskats man imponē

aizbraucām ar tēti palīdzēt ōpīšiem pārstumdīt skapjus. lielā vasaras tīrīšana. ir iestājies laiks, kad vectēvs pagalmā ir sakūris sārtu un dedzina visu, kas nav aiztikts ilgāk par 6 mēnešiem, bet vecmamma stāv pie loga un šausminās par to, ka tikko liesmās aizgājusi skaistā kleita. tad viņa atmet ar roku un aiziet uz citu istabu, bet pēc 15 min ir atpakaļ pie loga un turpina šausmināties. bet vectēvs aukstasinīgi turpina visu mest lielajā veco mantu sārtā. es domāju, ka tā principā ir lieliska pašattīrīšanās. šoreiz no skapjiem arī viss bija izmests ārā. ar argumentu - lai vieglāk stumdīt no viena istabas gala uz otru. rezultātā brālis tika pie riču-rača un cirka, kuru es agrāk spēlēju ar vectēvu un es izrakņājos pa visādām sentimentālām bērnības atmiņām.
trīs reizes šodien biju peldēt. Daugavā ūdens bija tik patīkami vēss. tieši tik labs, lai ielīstu ar reizi un pēc tam vēl varētu atdzist. lai nav ielienot jāgaida - nu, kur ir solītā veldze no peldes?
plusā visam, lietuvieši uzvarēja krievus.
plusā visam, es rīt taisīšu picu, bet tas jau ir par rītdienu.

vēl šodien es sakārtoju arī savu istabu (no ōpīšiem iedvesmojoties), nomizoju čupu ar jaunajiem kartupeļiem, kā rezultātā manas rokas izskatās gana briesmīgi, 3x ar brāli spēlēju mīnusus..
un tagad kaulos ir ielijis patīkams nogurumiņš...


Со второго пути вдоль волшебных равнин
Уходил скорый поезд "Москва-Кокаин"
[..]
Наши души чисты, как искусственный снег
Ускорять нас не надо, мы и так лучше всех,
[..]
Мы на атомной бомбе займёмся любовью,
Никого рядом нет, только блендеры с кровью

/Ундервуд - Е=mc2/

un jau trešo vasaru pēc kārtas pierādās, ka man acīmredzot ir alerģija pret lielo dunduku kodumiem. parādās liels, apmēram 10 cm diametrā uzpampis, ciets, sarkans pleķis, kurš niez tik ļoti, ka es esmu gatava izkasīt cauri kājai/rokai vai whatever kam. visjaukāk tas izskatās tad, kad lielais dunduks iekož potītē. līdz ar to mana potīte izskatās pēc cūkkājiņas vai baļķīša. potītes kaulu redzēt nav iespējams, un pēdu spēcīgi paliekt uz priekšu arī nav iespējams. neforši.
jāpiemin, ka lielākā daļa visādu kakšu sakoda brienot pa pļavu/brikšņiem/nātrēm un zondējot. toties tagad varu lepni apgalvot, ka esmu apguvusi arī zondēšanas mākslu, kas, protams, prasīja upurus...

un lūk, izrādās, ka šodien viens no knišļiem, ir pamanījies man iekost padusē! WTF?! padusē??!! es šitam neticētu, ja pašai nebūtu tā gadījies. kā tas vispār ir iespējams?! niez nežēlīgi un vispār man nepatīk visi lidojošie briesmoņi.

man vārās jaunie kartupelīši ar svaigām dillītēm un kotletītēm un tūdaļ nolejuplādēsies visas Star Wars filmas..
how dorky is that?!

un šodien pēc dušas atklāju, ka nomazgājies arī pēdējais ar melno spirta marķieri uz rokas uzrakstītais Mežītes nivelējums.
pēc trīs dienu zondēšanas, kad ļoooti gribējās prom, un vienas dienas rakšanas/sijāšanas ļoti gribējās palikt. bet nu neko. jādod vieta arī tādiem, kas īsti nezina, ka tas ir pilskalns. :D

lai arī kā šķiet, ka man vispār viss ir pofig, manas lielākās bailes ir pievilt vecākus. tā ir mana šī vakara atziņa. tā ir atziņa, kas neizgaisīs. jo es nekad nespēšu pateikt tik lielu paldies, cik nāktos, es nekad nespēšu viņiem atmaksāt. visi var iet skrieties, izņemot manus vecākus..


es esmu iereibusi apmēram tik ļoti cik pāris cilvēciņi manā izlaidumballē. :) nekas traks

ir Jāņi.
man absolūti vienai pašai ir ugunskurs.
man vienai pašai ir jāmeklē tam malka.
man vienai pašai ir Iļģi.
man vienai pašai ir jāsagaida 3:oo.
3:oo es absolūti viena pati iešu uz savu pilskalnu.

man šķiet, ka šie ir krutākie Jāņi, kas man jebkad ir bijuši.
es tik ļoti mīlu savu vientulību...

jokaini beidzot, pēc ilgiem laikiem aizdomāties par savām neeksistējošajām attiecībām ar pretējo dzimumu. nē, nē, nē... šis nav ņurdēšanas un čīkstēšanas ieraksts. man tīri labi patīk dzīvot tā, kā es dzīvoju. man apkārt ir patīkami cilvēki, ar tiem, ar kuriem es negribu tikties, es tiekos gana reti, vai vispār nemaz. man apkārt ir cilvēki, kuru klātbūtnē ir tik viegli justies labi, nedomāt un smieties par visu un visiem. neiespringt, ballēties daudz, un tomēr, 3 gadu laikā nesataisīt nevienu parādu un pat bakalauru gana labi uzrakstīt. protams, es apzinos, ka varēju to izdarīt vēl labāk...

bet tomēr, par tām neeksistējošajām attiecībām. divi. divi cilvēki ir bijuši. i have no idea, vai manā 21 dzīves gadā tas ir daudz vai maz. par vienu varētu teikt "it's complicated" jau gadus piecus laikam. [jeez, cik daudz..laiks skrien] bet, es jūtu, ka beidzot viss ir izsmelts. jā, varbūt ir nepateiktas lietas, bet - fuck them! cik var?
otrs bija stipri neilgāk. pāris mēneši, viena reize tiekoties dzīvē, bet viņš atstāja uz mani daudz, daudz lielāku iespaidu nekā jebkurš cilvēks, kuru esmu satikusi. un, ne domāšanas veidā, ne kā citādi, bet tieši emocionāli. vispār tie pāris mēneši bija tik skaisti, ka reizēm tik ļoti gribas atgriezties un tas nekas, ka zinātu, ka beigas tāpat būs tādas un ne citādas. pāris mēnešu tik intensīvu sarunu par visu un neko, sarunu, kas mazpamazām apsīka. tā it kā mēs būtu izrunājuši visu, kas runājams. visu, pilnīgi. tā, ka atliktu tikai un vienīgi klusēt. taču to mēs nemācējām. saldsērīga atšķirtība, labi zinot, ka citādi nevar un ko gan darīt citādi. viss, iespējams, vienīgo reizi manā mūžā tika izdarīts pilnīgi pareizi (par "it's complicated" situāciju 5 gadu garumā varētu teikt, ka tā, savukārt, iespējams, ir vienīgā reize manā mūžā, kad pilnīgi viss tika darīts un tiek darīts absolūti nepareizi), pilnīgi pareizas darbības noveda pie gana sāpīga, taču pareiza iznākuma....

man ļoti patīk kā es dzīvoju. es ceru, ka jums patīk, kā dzīvojiet jūs. ;)

 

Šodien (ok, ja būsim precīzi, tad vakar) vectēvam dzimšanas diena. 18 paliek, ja no otra gala skatās. Un tāpat, kaut viņš saka, ka vairs nenodarbojas ar fotografēšanu jau kopš 1995. gada, man ik pa laikam jāpalīdz viņam bildes no aparāta datōrā ielikt, ik pa laikam Rīgā jāiaiznes attīstīt fotofilmiņas.
Ieradāmies šodien pie vectēva un vecmammas nebrīdinot. Un, ja būtu ieradušies pusstundu vēlāk, vectēvs būtu jau aizdevies garum garā pastaigā, kas rezultētos tajā, ka man atkal būtu jāpalīdz viņam kārtot lietas. Ko man ļoti, ļoti patīk darīt īstenībā.
Un savā vectēvā es redzu, kā ir tad, ja tas, ko dari tik nenormāli patīk, ka bez tā nevar dzīvot. Es tik ļoti mīlu savu vectēvu...

Saldsērīgi skumīga, bet tajā pašā laikā ļoti garšīga sajūta pēc filmas "Jack goes boating" noskatīšanās. Filips Seimūrs Hofmans ir lielisks aktieris. Šķiet, ka kādu laiku pavadīšu skatoties filmas ar viņa piedalīšanos.

 

Tagad ēdīšu plombīra saldējumu ar aveņu ievārījumu un izgaršošu savas pēcfilmas sajūtas.

lēnām tuvojas nu jau neatvairāmā svinīgā eksmatrikulācijas sēde. vārds eksmatrikulēt man nezin kāpēc asociējas ar vārdu ejakulēt. bet nu, ideja jau kind of ze seim.

trīs vasaru laikā (skaitot arī šo, vēl priekšā esošo vasaru, kas sāksies ar 30.jūniju) būs rakts pie visiem fakultātes racējiem. not bad, not bad at all. Mežīte, Ventspils, Cēsis, Torņakalns. vispār - rakt ir drausmīgi forši. es nekad nebūtu iedomājusies, ka man tas tā patiks.

pabeigts ir tieši tik labi, lai cerētu uz budžetu maģistrantūrā, bet pagaidām vēl tikai cerētu. kaut gan, cik var nojaust, pasniedzējiem viss jau ir izplānots attiecībā uz mani un vēl pāris cilvēkiem. :D

privātajā sektōrā - nulle, bet mani tas kaut kā vairs absolūti nesatrauc. nē, nu nav jau arī tā, ka esmu tagad par baigo karjeras sievieti kļuvusi.. :D

man riebjas, ka cilvēks neatbild uz konkrētu jautājumu. un vēl man riebjas daži mani kursabiedri. tiešām...

izrādās, ka arī samērā veciem (un par šito es dabūšu pa galvu :D ) cilvēkiem mēdz būt bēbīšu slimība. bet tas ir tik jauki.
vienīgais, kas nav īsti jauki ir tas, ka strazds apēda manu gandrīz, gandrīz jau gatavo zemeni.

Daugavā ir ļooooti silts ūdens.

"It is often stated that of all the theories proposed in this century, the silliest is quantum theory. In fact, some say that the only thing that quantum theory has going for it is that it is unquestionably correct."

/Michio Kaku/

vēl varētu būtu kruti un interesanti strādāt kaut kādā vietā, kas līdzinās CDC
gramstīties gar ebolu, mēri un tamlīdzīgām lietiņām


un tad nemazgāt rokas un iet sasveicināties ar visiem! [īvil gigl] :D

atrasanās mājās ļoti nopietni ietekmē manu figūru, un kā gan lai neietekmētu, ja man izdodas tik garšīgi rabarberu ķīseļi un rabarberu plātsmaizes.

kaut kas ir jādara!

principā neesmu no tiem, kas kaut kur publiskā telpā izsaka savas domas par valstī notiekošo, bēt nu ir laiks, kad es arī vairs nespēju klusēt.

visam taču ir kaut kādas zināmas robežas, ne? nu, piemēram, es esmu no tiem cilvēkiem, kas vēl līdz šim tic tam, ka cilvēki ir labi. es uzticos cilvēkiem un vēlos, lai viņi man arī uzticas. es ticu, ka agrāk vai vēlāk visos pamostas sirdsapziņa un viņi sāk laboties. vai arī vienkārši nedara neko, lai taptu vēl sliktāk. pēc šodienas notikumiem, mana ticība (iespējams, pat reliģiskā pārliecība) ir spēcīgi sašūpojusies. lai neteiktu vairāk - tā ir iemīta gaužām dziļi dubļos un tai ir uzspļauts ar zaļo harču-puņķi. fū.
es, goda vārds, nesaprotu, kā var ievēlēt par prezidentu cilvēku, kuru tauta principā ienīst? labi, mēs esam ievēlējuši deputātus, mums pašiem daļēji jāatbild par viņu lēmumiem, tomēr - viņiem būtu jāieklausās arī tautas teiktajā, kas pārlieku daudz reižu ir izteikts pārlieku klusi, taču šodien par klusumu pie Saeimas ēkas gan nevarēja būt ne runas.
kā izskatās valsts prezidents, kurš ņirgājas par savu tautu, kuram nav sievas, kurš izskatās pēc pretīga, liekulīga čekista, un kurš preses konferencēs neatklāj cik tad īsti viņam ir bērnu?
kā izskatās valsts ar tādu prezidentu?

un paskatoties ziņu sižetus, paskatoties uz to, kas notiek, man, goda vārds, paliek tik sasodīti žēl. tiešām žēl. sirsniņa tak sāp par savu zemi un saviem tautiešiem.

BET! man ir jauna ticība (kas sākas tik patētiski, kā M. Lutera Kinga runa "I have a dream..."), es ticu, ka šoreiz pūlis neizklīdīs, es ticu, ka šoreiz arī tauta kaut ko spēs izdarīt, es ticu, ka kādreiz kāds nošaus pāris "valsts interesēs domājošus" cilvēkus, jo vienīgais atbilstošais sods ir nāve.. tas, ko viņi dara, ir valsts nodevība. es ticu, ka latvietis beidzot pacels galvu, nevis kā parasti, kā tauta absolūti bez jebkādas pašcieņas, nodursim galviņas un turpināsim paciest visu, ko pāris ļauni cilvēki grib mums nodarīt.


lai man nepiešūtu pantu par kūdīšanu pret valsts varu - šī nav kūdīšana pret valsts varu!




bet vispār, man iet labi, varu tagad savam vārdam priekšā likt Bac. hist. :)