zanzibra

jokainas, smieklīgas, dīvainas un nesaprotamas lietas notiek.
vakardienas spēcīgākais atklājums - nesaderi ar cilvēku, kurš zolītē zaudē, ka parādīsi kaut ko, ja viņš nākamo spēli uzvarēs ar +30. acīmredzot, tas ir tik spēcīgs stimuls, ka var uzvarēt ar +34.

Samsung SmartTV reklāma, kurā attēlota iespēja caur Tē Vē kasti lietot internetu, feisbuku un arī Skype.
Skype šajā reklāmā tiek reklamēts ar saukli "Satiec draugus reālajā laikā"....
Man labāk gribētos satikt draugus reālajā dzīve.. sūds ar laiku!

sen nebija bijis tā, ka cilvēks nokaitina tik spēcīgi, ka sāc iztēloties, kā viņam iesist pa seju ar fakultātes datōru. turklāt, pat nerunājot ar šo cilvēku.
mana kursabiedrene - tantuks gados, acīmredzot to, ka viņa ir krietni vecāka par visiem pārējiem kursabiedriem un lielāko daļu pasniedzēju atļaujas tulkot kā atļauju pārtaukt pusvārdā studentu, kurš atbild uz uzdoto pasniedzēja jautājumu (pēc referāta nolasīšanas), iespraužot savu komentāru, kas, starp citu, bija absolūti ne-pa-ķeksi. pēcāk, kad pasniedzējs komentēja vēl vienu uzdoto jautājumu, viņa atļaujas pārtraukt arī pasniedzēju...
un tagad viņa lasa referātu.. un tā vietā, lai kā visi normāli cilvēki ietaupītu laiku un pārkopētu savu prezentāciju no fleša kompī pirms lekcijas sākuma, viņa to darīja pirms sava referāta lasīšanas sākuma, kas aizņēma aptuveni 10min, jo, nu... veci cilvēki un tehnoloģijas, principā, veci cilvēki un dubultklikšķis (!!) Jā, kundze gados nemāk dubultklikšķi, un, kad pasniedzējs piegāja klāt un palīdzēja, vienkārši nospiežot Enter atskan pārsteiguma pilns - uuuuuuu

Turklāt, viņas balss arī ir drausmīgi kaitinoša.

Pārtraukšu rakstīt un turpināšu iztēloties kā iesist viņai pa seju ar projektoru un citām auditōrijā piejamām lietām.

gribas kaut kādas pārmaiņas dzīvē
pārvākties - nav naudas
jaunu drēbju kārtu iepirkt - --"--
toties pavisam kaut kā apnicis vindovzs, šodien pašņakarēju linux un šovakar apdomāju opciju palūgt kādu uzinstalēt man ubuntu. kaut kas citādāks un interesants. arī tīri vizuāli patika.

virsraksts kalpoja par brīdinājumu

Šīs nakts sapnī, kas sajūtu ziņā bija tik ļoti izjusts un piesātināts, cilvēks, kurš arī bija aktieris, un pēc izskata ļoti līdzīgs Vilim Daudziņam, man jautāja: "Vai Tev patīk skumt/būt skumjai vasarā?"

Un tad mēs, rokās sadevušies (mēs vispār lielāko daļu vakara/nakts tā pavadījām) skrējām uz ostu, kur savu rindu pietauvoties gaidīja daudz milzonīgu kravas kuģu. Mēs pirmo reizi satikāmies tajā vakarā sapnī, neskūpstījāmies, tikai sadevāmies rokās.. tomēr zinājām, ka vairs nekad viens otru nepametīsim.

Skaisti sapņi, atšķirībā no dzīves pēdējās dienās...

un šodien mira cilvēks, kura fotogrāfijas ņemtas par pamatu 5Ls un 10Ls aversa zīmējumiem. gan ozols, gan Daugavas ainava ir viņa.

divas mīļākās Leonīda Iļjiča bildes:

braukšana bez biļetes vilcienā cauri dzimtajam miestam, meklējot man dāvinātu zirgu, kurš paslēpies tamburā.
pamesta slepena pazemes laboratorija, spēcīgs sprādziens, Andreja Upīša atriebība, Dārta Veidera kostīms, kas pasargā no sprādziena.
un pēc tam es, skaisti raudot par pāris ļaužiem, kas aizgāja bojā sprādzienā, aizjāju pretī saulrietam, lai nekad vairs neatgrieztos savā šizīgajā miestā.

Sēžot bibliotēkā un pa logu redzot tikai un vienīgi zilas, zilas debesis, šķiet ļoti neticami, ka ārā līst samērā stiprs lietus, kuru, savukārt, var redzēt skatoties uz kokiem un peļķēm.

Skaists moments. Saulītes tik trūkst un tad vispār būtu - vasara!

un Vecrīga šodien smaržoja pēc vīraka
kamēr es staigāju pa alkohola veikaliem
un meklēju 4,5l pudeli šņabja
bet atradu vienīgi viskiju un rumu

...go and show yourselves in someone else's mind, really!


Šīs nakts sapņi bija vienkārši pērles.
Pirmais norisinājās netālā nākotnē, kad astronomi bija atklājuši planētu mūsu pašu saules sistēmā. Planētu kuru neviens nekad agrāk nebija pamanījis un iemesls kāpēc tā nekad agrāk netika pamanīta bija fantastisks - šī planēta, kura izmēros ir starp Zemi un Marsu, un, kuras orbīta atrodas starp Zemes un Marsa orbītām, neatstaro gaismu. Nekādu gaismu un nekādus lāzerimpulsus (arī tas tika mēģināts), nu, vispār neko. Iemesls ir - planēta emitē tumsu.
WTF MIND?!

Otrā sapnī, savukārt, man bija auto, kaut kāds vecs Saab, kurš stāvēja stāvvietā, un, kad es gāju uz mašīnu, lai brauktu mājās, man piesējās kaut kāds idiots, kurš mani nelaida mājās. Viņš ar kaut kādu koku dauzīja manu mašīnu un meta pa lūku iekšā soda kvītis par nepareizu velosipēda (!!) novietošanu. Izrādījās, ka viņš ir sodījis manu brāli, kuram ir 11 gadi, par to, ka viņš velo novietnē ir nepareizi pieslēdzis savu ričuku.

Tur vēl visādi sīkumi, protams, bija, bet nu šis ir basic stuff.

Really, this is not funny anymore.. Kamēr sapņoju abus sapņus, manī bija liela baiļu un izmisuma sajūta, kas man nemaz nepatika. Es gribu jaukus un mīļus sapņus, kurus gribētos atcerēties.

Vispār, patīkama lieta tā ģeoarheoloģija. Lekcijas gan nedaudz haotiskas, tomēr pasniedzēja dēļ ir vērts klausīties. Interesants cilvēks. Strādājis ne tikai Ēģiptē pie Džosera piramīdas, bet arī Maču Pikču un Japānā. Interesanti, kas vēl atklāsies turpmākajās lekcijās?

Pēc oox istabas sienu pulēšanas ar smilšpapīru mati vēl joprojām nedaudz sirmi, tomēr, var vismaz laicīgi pielaikot vecuma matu krāsu, izskatās gana labi.
Paēdiens arī gards izdevās.
Tagad fiksi dušā noskalot špakteli no sevis un ieritināties gultiņā ar kādu filmu.

Lai jums jauka nakts/vakars/rīts. :)

Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man patīk tas, kā es dzīvoju.
Es nezinu, vai es būtu gatava pret da jebko mainīt vakarus, kad pārnāku mājās no lekcijām un varu darīt, ko gribu, skatīties, ko gribu, lasīt, ko gribu un man ne ar vienu nav jārēķinās, jo gluži vienkārši neviena nav.
Man nav jādomā, ko taisīt vakariņās, jo es zinu, ka jebkas, ko es uztaisīšu, man garšos. Man nav nevienam jāatskaitās, ja es neparādos mājās kādu nakti, man nav jāstāsta kur un ar ko es esmu.

Un es jūtos tik labi šādā situācijā.. un ar katru dienu arvien labāk.

Liku lietā savas kulināres prasmes arī mājās - mājās. Uztaisīju ģimenei sīpolklopsi. Pirmo reizi taisīju, bet sanāca ārkārtīgi garšīgs. Pašai pat ļoti garšoja.
Tagad sēžu pilnu punci un taisos veidot prezentāciju rītdienai, kad man 4. klases skolēniem jāiet stāstīt par Aizkraukles pilskalnu un dzīvi tajā. Nezinu kā būs, nezinu...
Pirms brīža lasīju GEO, taču tētis mani izdzīvoja no vietas. Negribēju iet prom, jo tur bija lampiņa un tā un varēja lasīt, bet pēc argumenta, ka viņš taču ir vecs un viņam vajag atpūtināt kājas uz mani iedarbojās.
Tagad tētis sēž viens pats uz dīvāna un ir ieurbies internetos. Kājas, protams, viņš neatpūtina.

pick up the trash and move along... nothing to see here

studijas maģistrantūrā ir gana jaukas no viedokļa, ka lekcijas sākas 16:30, līdz ar to ir iespēja izgulēties.

studijas maģistrantūrā ir nepārāk jaukas, jo tagad no rītiem es mierīgi pieceļos, uztaisu kapiju, un tad man sagribas ēst, un tad es paēdu. tad es eju uz lekcijām un tad nāku mājās, un tad paēdu atkal. problēma - ēdienreižu skaits studiju laikā ir pieaudzis uz pusi, jo agrāk es ēdu ~1x dienā (jo no rītiem pa galvu pa kaklu savācu mantas un skrēju uz lekcijām), bet tagad es ēdu 2x dienā. kas, protams, arī rezultējas lielākos naudas tēriņos.

minoties ar vellapēdu šorīt, sajutu rudeni.
nebija tik nepatīkami, kā varēja domāt.

īsumā - rakt, dzert, gulēt, rakt, dzert, gulēt... nu, 2 dienas gan nekas nav dzerts, bet es centīšos laboties.

garāk - kopš 19. augustā ierados Cēsīs ir bijusi viena pilna brīvdiena, un viena diena, kas brīva no ~ 15:00. abas brīvās dienas pavadītas uz hosteļa balkoniņa, malkojot kafiju, pīpes un dažādus atspirdzinājumus. fantastiskas dienas.
no angļu arheologiem ir, es atvainojos par izteicienu, da-huja ko mācīties, izņemot rakšanas tempu, kas mums, latviešiem ir daudz ātrāks un notiek ar stipri lielākiem rīkiem, nekā viņiem, jo viņi rok ar ķellēm....
plānus zīmē viņi bez režģa, bet visu mērot ar svērteni un divām mērlentēm. čakarīgi, taču precīzi.
rok nevis pa kārtām, bet pa kontekstiem, un pēcāk katru no tiem aprakstot un veidojot matriksu. tas ir vēl čakarīgāk, taču daaaaudz jēdzīgāk par mūsu plāniem. saprotamāk arī. daudz saprotamāk. katrā ziņā, manā, Kirstijas un Bena tranšejā, kas atrodas Cēsu pils rietumu torņa pagrabā, konteksti un matriksi ir fantastiski noderīgi..

sliktā lieta - mums regulāri piesienas veci vācu tūristi. kuri ne pa kam negrib runāt angliski, bet runā vācu valodā, no kuras mēs neko nesaprotam. bet tā jau ir viņu problēma.

enīvei - visi angļu studenti ir šausmīgi foršiņi un jaukiņi. smieklīgi un par sevi protoši pasmieties. viņu humora izjūta ir lieliska. tāpat, kā mūsējā.

lieku reizi aizdomājos, ka vajadzēja spēlēt teātri, jo man lieliski sanāk tēlot tikko kājās uzstutējušos neandertālieti ar rungu un uzmākties angļiem. :D

esmu nogurusi, bet man ir ļoti daudz ko stāstīt...

Mākslā nav demokrātijas! Domāsim kā es!

/Imants Kokars/

Reportiere: Savā laikā jūs uzvarējāt gandrīz visos konkursos, kuros piedalījāties...
Gido Kokars: Nevis gandrīz, bet VISOS... un pusgadsimta garumā!



Patīk man šie brāļi, kuri svin savu nu jau 90 dzimšanas dienu

kopš sestdienas esmu jau mājās-mājās, bet attapties īsti nevaru vēl joprojām. kaut kāds mītisks nogurums. piektdien, savukārt, jābrauc uz Cēsīm, kas nozīmē, ka pāris pirmās mācību dienas nokavēšu.

kreisās kājas mazais pirkstiņš vēl joprojām ir zilgans, nedaudz uztūcis un ejot sāp. varbūt lauzts, varbūt nē. nu, ja arī ir lauzts, tad nekādiem ģipšiem un rentgeniem man pirmkārt nav naudas, otrkārt es nevaru neko no šitajām lietām atļauties jau augstāk minēto Cēsu dēļ. tā ka pirkstiņam nāksies sadzīt pašam no sevis.