zanzibra -

Kaut kā viss lēnām pavēršas tādā plāksnē, kādā man nepavisam to negribētos. Lieta tāda, ka jau labu laiku biju aizmirsusi kā tas ir - justies vientuļi un skumji. Nē, nu tagad jau man according to facebook ir attiecības un tā. Skaistas viendzimuma attiecības :D:D

Jā, bet, redz, tu cilvēks pavisam aizmirsti kā tas ir klausīties melanholiskas mūziciņas un skatīties visādas skumīgās bimbamfilmas, kad pēkšņi, un tā, absolūti ne no kā, tev vienas dienas laikā atkal to visu sagribas. Un tad nu tu skaties filmas, klausies mūziciņas un grimsti vēl dziļāk tajā tumsībā un izmisumā, kurš visu laiku kaut ko kņudina krūšu rajonā, un atceries lietas, kuru nekad īstenībā nav bijis. Atceries kaut kādus izteiktus vārdus, pieskārienus. Pūlies parunāties, bet tev atbild tukšums un klusums. Un, lai arī runājies ar citiem cilvēkiem, tā kņudinošā sajūta pieņemas spēkā un aug. Tieši tāpat kā izmisums, kura ārstēšanas metode varētu būt vien kārtīga izkliegšanās pie jūras vai mežā vai vatever kur. Tā, kārtīgi izkliegties, lai pēcāk parunāt nevar. Jo tā kņudoņa krūšu rajonā lēnām aug un es zinu, ka sasniegs brīdi, kad trīsēs viss ķermenis, un kretinēs un besīs viss, kas apkārt notiek.

Bet nu tak! Es esmu stiprs sievišķis, ar labu humōra izjūtu un zinu, ka tas pāries. Un tad es atkal kādus pāris mēnešus būšu aizmirsusi kā tas ir skatīties bimbamfilmas un klausīties melancholiskās mūziciņas.