Und vergiß nicht unsere Lebensdevise: Das Leben sollte keine Reise sein,
mit dem Ziel, attraktiv und mit einem guterhaltenen Körper an unserem Grab
anzukommen und glatt hineingelegt zu werden. Wir sollten lieber seitlich hineinrutschen, Schokolade in einer
Hand, Champagner in der anderen, unser Körper total verbraucht und schreien:
"Wow, was für eine Fahrt!"

*geklaut von irgendwem ;-)*

Šito bija vērts nokopēt :D lai kādreiz sev to atkal atgādinātu...

tādos brīžos neatliek nekas cits kā saprast: gribu prom, k-kur tikai ne šeit. patiesībā jau varētu visur. tikai nav jau kur.

ar šo cik saprotu ieguvu grādu. nu atliek dabūt kvalifikāciju. lai pēc tam tas vnk būtu.
pie loga karājas talārs. īstenībā, galvenais iemesls kāpēc viņu vajadzēja dabūt šodien, bija ne jau tas ka pārējie izķertu visu un paliktu maisi, bet gan tas ka tam vajadzēs kalpot par motivatoru.
lielais polsterētais, melnais ar dažām svītrām motivators.

Mācību vakara vietā, pārlasīju otra žurnāla vecos postus. Jāsaka, apmēram 50/50% starp nopietno un nenopietno, starp smieklīgo un pavisam drūmo, starp realitāti un izdomājumu. Katrā ziņā ir patīkami palasīt, kā gājis tolaik, ko esmu rakstījusi un tiešām dažus no notikumiem pavisam neatceros, tikai nojaušu, ka tas ir bijis. Cik grūts bija sākums studijas uzsākot un tomēr ar cik lielu dzīvesprieku, centību tam visam piegāju. Salīdzinot to laiku ar tagadni liekas, ka esmu kā izburbuļojies šampis, kam sākumā bija kāds mērķis, bet tagad liekas bezmērķīgs, aizmirsts viss svarīgais un esmu es tikai bez satura, bez tā kas bija. Lai nu kā toreiz liekas bija interesantāk kā tagad. Vai tiešām jo vairāk gadu, jo šaurāks redzesloks? Negribas tam ticēt. Nez kāpēc, negribējās to likt tajā žurnālā. Varbūt negribēju, lai tas apvainojas :D Nu jā...

Jā, es sēžu pie datora tāpēc, ka man patīk. Jā, es ņemos pa statistikām savam priekam. Jā, man bakalaurā tiešām nav vajadzīga statistika. Jā, ja man nebūtu jātaisa bakalaurs es tāpat sēdētu pie datora un taisītu k-kādus grafikus un salīdzinātu lielumus, nevis piemēram brauktu ar riteni gar jūru vai kaut sētu dārzā puķes un stādītu kartupeļus. Jā, līdz nodošanai tikai nedēļa un mani tas itin nemaz nesatrauc, it īpaši tas, ka nezinu kā jāraksta secinājumi, anotācija un ko likšu pielikumā.

Un ja visu to izlasot liekas, ka tā arī ir patiesība, tad tā laikam arī ir. Vai ne?

Izdomāju, ka jāizmanto iespēja un par atgādinājumu sev jāieraksta, lai neaizmirstas.
Pārsvarā šausmīgi pārdzīvoju, ja kaut kas neizdodas un nenotiek tā kā es to būtu iedomājusies, bet nez no kurienes man vakardienas šausminošā izgāšanās liekas ļoti noderīga un jūtos pat labi, ka sakrita tā, ka man vajadzēja demonstrēties. Katrā ziņā pēc tam sēdēju un nevarēju saprast, kāpēc nejūtos tik drausmīgi, kā parasti, kad pieļauju kādu daudz maznozīmīgāku kļūdu. Katrā ziņā tagad zinu, ko nedrīkstēju darīt un ko man vajadzēja, bet neizdarīju. Laikam sākšu mācīties no kļūdām, turklāt pati no savām.
Un arī mans darba vadītājs man patīk, jo zinu, ka citi savējo ir redzējuši vienu reizi un turpmāk nemaz nav kontaktējušies, jo nav jēgas pat mēģināt.
Un vēl es varu daudz ko iemācīties no visa tā, kas patlaban notiek.

Jāsāk koncentrēt pozitīvā enerģija. jo pat tas, ka domā k-ko sliktu arī piesauc to un sliktais realizējas. piemēram, es vienu rītu stāvēju ceļa malā un domāju - mikriņš man pabrauks garām, es nokavēšu, cik šausmīgi utml. un ko - tā arī notika. un ja es tagad iedomāšos kas pirmdien sāksies un cik slikti tur būs, tad drošvien tā arī notiks un tur būs slikti. tāpēc es tā tagad vairs nedomāšu. protams, saprotu, ka nav iespējams iestāstīt sev k-ko kam pats nevar noticēt un tomēr labāk ir cerēt, nevis jau iepriekš besīties.
tā lūk.
paldies par uzmanību.
jau gaidu atbildi.

ar cieņu,
ne_veiksme, oi nē tas ir bez ne...

Mani šodien pārņēma sajūta "ko es te daru, man tak tas galīgi neinteresē, pilnīga garlaicība utt." un galvā skanēja - "I'm a creep...What the hell am I doin' here? I don't belong here"
Man jau sen ir vēlme visam atmest ar roku un šādas dienas šo vēlmi tikai pastiprina.

jā es zinu, ka visi raksta bakalaurus, visi kas sāk parasti arī pabeidz. bet es patiešām nezinu par ko es vēlos rakstīt, ko pētīt. un kur un pie kā _-_-_-_ viena liela putra. tas mani uztrauc.

mmm... minikaķītis
dažreiz vnk nevajag lietas saukt īstajos vārdos :D

pirmo reiz izjūtu, ka nauda smird. gribēju aizmīties uz veikalu pēc burkāniem, nolēmu apskatīšu cik man naudas makā, atveru un - khkm, ūūuu, fui. bāc. maks bij samircis kopš iepriekšējās reizes, neatceros, īsti kad. pirms dažām dienām. un visa metāliskā nauda aplipusi ar papīriem, vispār putra pārākajā pakāpē, miljons reižu trakāk par latvijas sieru...

un vispār kā cilvēks var zināt par ko viņam būt, t.i. strādāt.
man liekas, esmu iztērējusi laiku un godīgi sakot patlaban, kad palicis tikai viens gads ko studēt uznāk vislielākās šaubas un dusmas uz sevi, ka neaizgāju prom agrāk. bet varbūt tā man šķiet tikai tagad un vēlāk domāšu savādāk.
man nav nekādu īpašu spēju, pilnīga pelēcība, tādēļ izvēlēties starp milzumdaudz profesijām ir grūti.

Es esmu tas, kas es esmu,
un palieku tas, kas esmu,
taču rīkojos un runāju tā,
kā pienākas.
                            /Denī Didro/

Man vienkārši trūkst motivācijas, nē, liekas, ka tās nemaz nav. Jo patiesībā tie eksāmeni nenozīmē neko, to pa šo gadu aptvēru, un tagad jūtu, ka iedvesmas sēdēt dienām pie kladēm, grāmatām, materiāliem nav. Tā kā arī atmiņa vairs nav tik laba kā pirms gada vai diviem, tad vispār nav pat vēlmes ķerties klāt. Nemaz nerunājot par sauli, silto laiku un riteni.
Un tas stress vienmēr, kad visi apspriež ko iemācījušies un tad es jūtu, ka neiederos, jo nezinu pusi no runātā...
Nav slikti, bet nav arī labi, ir pa vidu, kad nav emociju.

esmu stingri nolēmusi nelamāties, jo tas nepavisam nepiestāv manām jaunajām vasaras čībiņām. nelietošu sliktos vārdus, kas sākas ar b,f,s,l,a burtiem, par citiem vēl izdomāšu, atkarībā no situācijas....

varētu kaut ko padarīt _______ ,bet slinkums noēd visu.
jo vecāks kļūsti(kas protams notiek katru dienu), jo vairāk saproti, ka nekas aiz tevis nepaliek. patiesībā nekas nav sasniegts un nebūs arī, jo slinkums taču ir varenāks. lai kā gribētos izdarīt ko globāli svarīgu, liekas jo vairāk gribas, jo vairāk tu sēdi un domā par to ka gribas, bet neko nedari.
un beigās nolem ka viss ir tik slikti un labāk nebūs, tad arī domas par gribēšanu kaut ko darīt noplok.
un tā šis process atkārtojas ik pa laikam, tā viļņveidīgi - uznāk, aiziet... un viss atkal no jauna.

forši - ārā snieg, man jau tās lieldienu sajūtas šogad šā kā tā nebija, bet ja vēl snieg, tad vispār, kādi ziemassvētki vai kas tamlīdzīgs. a ja ziemassvētki tad brīvdienas, varētu izlikties, ka sajaucu un aizmirsu, ka rīt atkal jābūt tur kur jābūt un jādara tas kas jādara...
a vispār dzīvot te ir baigi jauki laikam.

nu i nafig, gribēšu un atstāšu te krāmus.
vēl jau veselas 10 dienas!!!!!!!!!!!! pffff

Mjā... dīvaini, nekad nebūtu domājusi, ka pie manas vislielākās autoritātes(pagaidām..., gribētos gan zināt tik daudz cik viņš) varētu šitā te tik labi iet. vēl atceros to sajūtu pirms atbildēju, skatījos ārā pa logu un domāju - kā gribētos kaut pieklājīgi atbildēt. protams tiem, kuriem respekta/cieņas pietrūkst, pietrūkst arī motivācijas, varbūt tas šoreiz man nāca par labu. katrā ziņā nereāla sajūta vēl tagad.

es tā ik pa laikam domāju - - -vo tūlīt aiziešu mājās un tā, tā un tad vēl tā uzrakstīšu žurnālā - - - bet tas viss aizmirstas baigi ātri.
špaktelēt - tas gan nav mans amats, nu nenormāli garlaicīgi, ja tur vēl pārāk iespringst tad nākamā dienā roka sāp. nu nē, to gan vairs labāk nē.
gribas paslidot, bet tikai pašai savā slidotavā, tajās visās kas ir pieejamas ir pārāk bīstami, vismaz tādām losēm kā man jau nu uz 100%.
un tad izdomāju, ka gribu uz horvātiju un tur patiešām arī aizbraukšu vismaz tuvākajos 2 gados - tā jau ir apņemšanās!
un tad rīt - 4.nelabvēlīgā laika prognoze, dzirdēju pa radio.
ā un ziemas manis pēc var nebūt, manā gaumē - divi pavasari!
ps. a es gribu māju luksemburgā... iešu pār līķiem, atliks pasmelties tikai kādas idejas no personām un gan jau kādreiz :DDDDDDDDD