Izdomāju, ka jāizmanto iespēja un par atgādinājumu sev jāieraksta, lai neaizmirstas.
Pārsvarā šausmīgi pārdzīvoju, ja kaut kas neizdodas un nenotiek tā kā es to būtu iedomājusies, bet nez no kurienes man vakardienas šausminošā izgāšanās liekas ļoti noderīga un jūtos pat labi, ka sakrita tā, ka man vajadzēja demonstrēties. Katrā ziņā pēc tam sēdēju un nevarēju saprast, kāpēc nejūtos tik drausmīgi, kā parasti, kad pieļauju kādu daudz maznozīmīgāku kļūdu. Katrā ziņā tagad zinu, ko nedrīkstēju darīt un ko man vajadzēja, bet neizdarīju. Laikam sākšu mācīties no kļūdām, turklāt pati no savām.
Un arī mans darba vadītājs man patīk, jo zinu, ka citi savējo ir redzējuši vienu reizi un turpmāk nemaz nav kontaktējušies, jo nav jēgas pat mēģināt.
Un vēl es varu daudz ko iemācīties no visa tā, kas patlaban notiek.