jā, pirmais pasūtījums internetā, pagaidām vēl jāgaida, bet sajūta par to laba.
un es tagad māku arī nobloķēt savu ibanku - lai gan to māk ikviens, kurš neatceras paroli. protams, ka es savas paroles nepierakstu un tagad man jāiet rakstīt iesniegums par atbloķēšanu(wtf?), vopshem nu jā - tas ir pilnīgi un absolūti raksturīgi man...
un medu nevajag pirkt tirdziņā, jo tur viss vienmēr ir dārgāk, labāk iet uz rimi!
ps.un ja kāds - viens konkrēts kāds, grib man pateikt vismaz virzienu ko man dāvināt, būšu ļoti pateicīga. grāmatas protams ir laba lieta, tikai nu jā... grāmatas... hmm

sasodīts - šodien bij otrā pote un man vēl nebij tā sāpējis. es protams neizrādīju nevienu sāpju pazīmi sejā. klusējoši iekšēji mocījos. pēc tam gāju ēst un jutu kā notirpst 2 pirksti... hmmm, ko gan tas varētu nozīmēt :D
un tad man bij nez kā nokritis lietussargs no plaukta, kurā biju to ielikusi un man nācās paprasīt ļaunajam, ar dzīvi(vai ar studentiem) vienmēr neapmierinātajam garderobistam, lai viņš man to padod, jo nevarēju pati aizsniegties. mēģināju izskatīties pēc iespējas nožēlojamāk un uztaisīt kucēna acis, balss tembrs - sevišķi laipnais... and guess what, viņš pat neizteica nevienu piezīmi. :P
tad nopirku Latvijas sieru un apēdu uz saldskābmaizītes, jāpiebilst ka atnesot to sieru līdz mājām - 3 maisiņos, somā arvien vēl bija mazliet jūtamas viņa kādreizējās uzturēšanās pazīmes. yeee...

ak... ēst taisīšana uzdzen depresiju. it īpaši kad viss sāk krist no rokām, sīpoli - sagriezti niecīgos gabaliņos, paši izskrien laukā no bļodas uz dīvāna, karsts tvaiks pārņem seju, kad kas tiek iebērts, piebērts klāt pannā(un blakus burbuļo kartupeļkatls...), un kur tad vēl bez teju vai reklāmu neprasošās pirkstu apdedzināšanas - un šoreiz cieš mazākais, taču sāp vairāk.

bet es arī zinu kas man noņem depresiju - zirgi, man liekas pat no tā ka es vienu ieraugu man paliek tik labi, gribas visu darīt, dzīvesprieks(vienvārdsakot) rodas.

patiešām ja kaut ko meklē tad kaut ko atrod. protams tas kaut kas neatbilst sākotnējām iecerēm bet tomēr...

http://stroke.about.com/od/strokeprevention/tp/food.htm
http://heartdisease.about.com/library/news/blnws01002.htm
http://stroke.about.com/od/strokesinwomen/a/womensymptoms.htm

nu gan vispār... man jau roka sāp no tās asinsspiediena mērīšanas. un vienalga man nav skaidrs kas man ir, vai tūlīt miršu no pārslodzes vai no netrenēšanās. taisīt visu šo ir tāpat kā izrakstīt sev miršanas apliecību.

ps. pats stulbākais kas dāvinot dāvanu var notikt - uz viņas paliek cena... daudz cenu... jēzus, mana normāla izmēra sirds to nepārdzīvos.

vispār man sāp galva. visu dienu jau... tā iet kā vienmēr - pašam viss sāp, domā vēl citus glābt.
nākamā nedēļa ka nošauties, trakāk kā 1.kursā vai arī tāpat; man īsa atmiņa palikusi maz ko atceros, jāuzņem būs pavairāk antioksidantu.
kā es varētu iemācīties špikot? varbūt man nav lemts, esmu no tiem kas nespēj pārkāpt savai nez no kurienes radušajai apziņai ka kaut ko nezināt un norakstīt ir trakāk, nekā kaut ko nezināt un izgāsties.
tas cik cilvēki spēj būt aprobežoti, neiecietīgi mani moka pēdējās 4 dienas, it kā mēs visi esam vienādi, bet dažiem izdodas būt par pārlielākajām pa_kaļām kādas jebkad bijušas.
un nez kāpēc es šodien meklēju darba piedāvājumus Vācijā, Šveicē un citur...........................................

tas ir tik šausmīgi. pacienti ir pieraduši ka viņiem kaut kas ir jādod, jādāvina, tad dod/dāvina arī mums. justies neērti ir mazākais ko nākas pārdzīvot šādā situācijā. bet atteikties jau arī nedrīkst...

vispār es izdomāju, ka draudzība ir smirdīgas suņu kakas(jo neko pretīgāku nevaru izdomāt). visam apakšā vienmēr ir aprēķins, tas ir tā - jo vairāk draudzību uzturi, jo vēlāk būs vairāk iespēju to izmantot. var jau sākt izmantot uzreiz, ja abām pusēm tik ļoti steidzami to vajag. nu piemēram - "ak jā, cik šausmīgi man tas... un tas... un tas"; otra puse piekrītoši māj ar galvu, pa vidu iestarpinādama savu pieredzi, bet patiesībā to īsti stāstītais neuztrauc un tā tikai gaida, lai sāktu savu monologu - "bet, vai spēj iedomāties man... tīri drausmīgi vai ne... un es tikai..." visu caurvij - es, man. protams ne jau visas sarunas ir tādas, bet šīs pārtop par iecienītajām līdz draudzība novalkājas kā veca zeķe, kura tiek izvilkta tikai tādos gadījumos, kad atkal kādam ievajagas k-ko, lai kas tas arī būtu...

un ko es varu darīt, ka man ir jātīra māja... un pēc tam kad nelietīgi pa tīro grīdu tiek bradāts ar ielas apaviem, es nedrīkstu neko pat iepīkstēties. es labprāt mazgātu retāk, patiesībā nemaz nemazgātu, ja kāds cits to darītu. kapēc es nepiedzimu par zēnu, tad neviens man neko nevarētu prasīt(ne taisīt ēst, ne mazgāt grīdas, ne uzturēt kārtību...)

ir vajadzīgs tikai ~110 kvadrātmetru platības izslaucīšana+izmazgāšana, viens pārkrauts čemodāns, viena ļaužu pilna iela(ar daudz šķēršļiem vēlams), kā arī 121 pakāpiens, lai sanāktu manis tikko izdomātā olimpiāde vienam cilvēkam. sajūtas pēc tam tā kā būtu skriets kross...

sēdēju un domāju, cilvēki mainās, raksturi visiem arī paliek savādāki. vienīgais ko es mainu - savu frizūru.

Rīt jau avgusts. Man vienmēr licies ka vasarā visinteresantākais ir tieši šis mēnesis. Laikam jau tāpēc, ka tā vienkārši ir. Man gribētos k-kur aizbraukt, k-ko redzēt. Nu tā lai vismaz kāda spilgtāka atmiņa paliek, bet gan jau ka neko tā arī neizdarīšu tādu. Kapēc man liekas, ka visiem citiem viss izdodas tikai man nē...

and i`m like yeah_______ w.h.a.t.e.v.e.r

PFFFF..........

nu tā, kā jau kādam/kādiem teicu - manā finālā spēlēja Vācija un Portugāle, bez šaubām vinnēja Vācija. 3:1 !!!!!!!!! jēē. vēljoprojām mazais šoks, jo pirmie vārti bija tik negaidīti un tik smuki, ka nespēju noticēt, tā arī pāris minūtes sēdēju ar atvērtu muti un brīnījos.
bet šodien...... ak šodien būs viss - 9 Jūlijs kā nekā. prognožu nav. ir tikai vēlēšanās lai neuzvar itāļi, bet uzvar franči.

nu jā un sasodīti karsts!

fui... gandrīz 2 stundas nevarēju izdomāt ko vilkt... izārdīju skapi vismaz 20x un tāpat nekas sakarīgs tur nebija. nav jau tā ka man baigi gribās stiloties. bet vnk gribas justies labi tajās drēbēs kuras uzvelku. bet 2 h tas jau ir pfff.......

hmm... nemaz neesu nosvinējusi sesijas pārkāpšanu. laikam arī nesvinēšu, nav jau par ko priecāties - 4.kurss jau brīdināja kā būs ka bakalaurs jāraksta, nemaz kaut kā uzreiz negribas to visu tā piedzīvot tik ātri.

žēl ka nākamajā eksāmenā nevarēs tā izbraukt... katrā ziņā - mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!

kā negribas neko darīt. rīt eksāmens a man poh... liekas, ka pirmoreiz šāda attieksme - kas jauns un nezināms. es vispār sapratu, ka to eksāmenu vērtība ir sunim zem astes, tāpat kāds kurš nekad neko nav mācījies attiecīgajā priekšmetā saņem tik labu vērtējumu, ka pārējie uzcītīgie no skaudības var mirt kaut nost, bet tā nu ir pasniedzēju daļa kā vērtējami studenti. ā un par suņiem - man gandrīz katru nakti sapnī ir jauns suns. visspilgtākais no tiem bija suns hameleons(maina krāsu pēc garstāvokļa), kurš ķer ežus ar garajām adatām.

šovakars veltīts visuvarenajai RiPAi, kuras ceļi ir neizdibināmi, tomēr mērķis ir un paliek VĀRTiiiii!