Pasaka, pasaciņa
1864 gada 26. novembrī 32 gadus vecaios anglikāņu mācītāja dēls Čarlzs Ludvigs Dodžsons, matemātiķis un literārā absurda meistars, vairāk pazīstams, kā Luiss Kerols, aizsūtija manuskriptu Alisei Lidelai -meitenei, kas viņu iedvesmoja šim darbam.
"Alise Brīnumzemē" pēdējā lapā viņš ielīmēja viņas fotogrāfiju, kas bija uzņemta 1859 gadā, kad meitenei bija septiņi gadi.
Atšķirībā no "Vinnija Pūka", kas bija domāts vecākiem, bet ko iemīlēja visi pasaules bērni, "Alisi" vairāk mīl vecāki un visvairāk zinātnieki un politiskās satīras rakstnieki.
Kā asprātīgi savā esejā par Luisu Kerollu piezīmēja Virdžīnija Vulfa (1882-1941), Alisi nevar pieskaitīt pie bērnu literatūras varoņiem, bet tas ir tēls, kas pieaugušajiem liek atcerēties bērnību. Starpcitu Gilbergs Kits Čestertons (1874-1936) savā rakstā par godu Alises radītāja simtgadei 1932 gadā, teica, ka šī grāmata nav paredzēta pieaugušajiem, bet gan kā rēbuss zinātniekiem.
Tā saucamie Kerolla murgi ir loģiski uzdevumi, mīklas un atjautības pārbaudijumi, tādu zinātņu uzlabošanai, kā matemātikas loģika, semiotika, lingvistikas analīze un viņa grāmatas ietekme ir pamanāma gan atklāti, gan slēpti lielākajos klasiskajos literatūras izdevumos un uzvedumos, kas parādījās pēc tās. Pieminēsim tikai Henriju Džeimsu, O. genriju, Redjardu Kiplingu, Džeimsu Džoisu, Franku Kafku, "Oza zemes radītāju" Frenku Baumu un beidzot Vladimiru Nabokovu.
Ar roku rakstīto manuskriptu "Alise Brīnumzemē" 1928 gadā Alise Lidella (tad jau misis R.G.Hargrivza) atdeva grāmatu akcionā
Pavisam drīz to nopirka A.S.Rozenbahs par 15400 stērlinga mārciņām., bet 1948 gadā to atpirka un nodeva Lielbritānijas literārajā mantojumā. Kopš tā laika manuskripts atrodas Lielbritānijas muzejā Londonā.
