Ar pašu smadzeņu malu es saprotu, ka šī agonēšana ir jāizbeidz, bet no otras puses man nav motivācijas sākt dzīvot. Ar lielo Dz.

Protams, es saprotu, ka dzīve ir kāpumu/kritumu spirāle, taču tā vien liekas, ka manējā griežas uz leju nevis otrādi - tā kā vajadzētu.
Bet pats stulbākais šajā situācijā ir tas, ka cilvēks kā es, kam ir ļoti normāla dzīve, gāžas dēļ savas pārspīlētās emocionalitātes, kā reiz par mani kāds izteicās.
Ja man izdotos tam nostāties pāri, šis murgs beigtos.

Man nav problēmu ar dzeršanu, narkotikām, azartspēlēm vai ko citu. Taču atliek tikai ļauties atmiņām un vēlme laist dzīvi podā kļūst vienkārši nepārvarama.