Andromeda

Life long story

4/6/12 11:11 pm - Don't play with her!

Cik tizli ir tad, ja noklājies uz paplātes, bet Tev pasaka: "Paldies, man to nevajag...". Un tad Tu sēdi un domā, ko esi izdarījis ne tā, kas nav kartībā. Ar galvu, fiziski, emocionāli utt. Bet nu jau pietiks muļķoties. Ja neesi gatavs kādam, tad nemaz nelien! Keep your distance if you have any decency left. And now I'm gonna keep my cool - Nikita, Spy, Andromeda, Miss Parker style. Call me Ice Queen if necessary!  

Did I told you I hate writing my project? I do hate it very much. 

4/5/12 01:59 am - My strength is flame of passion

Some people say emotion and passion is weakness. I cannot agree. I see passion and emotion as one of the greatest human motions. Nothing is more powerful, more beautiful and deep. I guess people are afraid of deep feelings these days. Not everyone of course, but many.

For me passion and emotion is like dancing, expressing everything that cannot be said in words. It feels alive. It feels free. Trying to shut my emotions and passion is like killing myself and losing all motivation for doing anything. I want to be alive, and live. LIVE.

4/1/12 10:30 pm - Svilinājums....

Why we feel the way we feel? Nekas nav akmenī iecirsts. Kā atšķirt izrādi no īstenības? Kam ticēt, kā uzticēties? Kas ir īstenība? Tu saki acis ir cilvēka dvēseles spogulis. Bet vai acis nespēj piekrāpt? Tu saki dzīve ir tikai spēle. Spēle ar uguni. Katrs no mums vienu dienu apsvilinās. Cits sadeg pavisam. Mēs esam fēniksi.

Ak, nu nesitiet mani par šo sviestu. Kā nekā sviesta ciba!

3/29/12 12:32 am - Communication? Whāāt?

Life is full of surprises. When you expect nothing, miracles happen. Opportunities just fall down from sky.

I'm at mountains for few days. Beitostølen. Have been before in year 2008. Feels nice to be in familiar place. Just amazing to sit by fire, talking with people, being completely calm and relaxed. Learning a lot about different ways we think, culture and communication. I know it probably sounds weird, but out of curiosity it is interesting to see others sturggle. It reminds me of my sturggles and in way tells me that I might have passed that point and have grown more.

3/26/12 05:25 pm - You were right...I don't care.

Reizēm gribas sev sadod smagi pa pakaļu, atvainojos, kad no rītiem pamostoties, lai arī iepriekšējā vakarā esi cītīgi apmēņies celties, iet un darboties, vienkārši visam atmetu ar roku.

Tomēr sanāk arī sasparoties dienas gaitā un izdarīt to, kas jau sen bija jāizdara. Ar to sasparošanos ir kā ir pēdējā laikā, bet vismaz kaut kas pamazām kust uzpriekšu kaut kā.

Aizsūtīju meilus šur un tur, tagad jāsēž uz siltā mūrīša un jāgaida. Varbūt kas sanāks galu galā. Cerams. Nu varbūt.

Sapriecājos šodien, cik veselīgas ēdamlietas izdevās salasīt savā iepirkuma groziņā. Dārzeņi, nūdeles, zivtiņa, dilles un vēl šādas tādas labas lietas. Viss ko liekam iekšā, atspoguļojas uz āru, izskatā, veselībā, tajā cik stipri vai vāji esam.

Beidzot arī ziņas par iespēju pārvākties uz downhill kojām. Vairāk cilvēku, komunikācija. Tieši tas, kas man visu šo laiku pietrūka šajā dzīvoklī.

3/25/12 10:29 pm - I don't need you!

I don't need people who simply can't be there for me when they can be, but fail to see that. Maybe I was wrong again. I wasn't even looking for it anyways. Believe me or not, I don't need anyone to walk this way. I've been on ground in mud, but trust me, I will get up and you won't walk across me anymore.

I know now what I'm gonna do after finishing school. I will simply pack my bags and go live somewhere warm, with sea side and tons of sun. And I don't care what others might think.

Tags: , ,

3/22/12 09:52 pm - Learing to love

Learing to be someone is not easy, but even more difficult is to learn to love yourself even then, when you make mistakes. Love is one of the easiest and most complicated things in this world. There is almost nothing logical behind it. Unless it is choice to love someone. I came to liking this idea that we choose to love, not that some magic happens and we fall in love. Like we choose to love our familiy, because we can't choose family where we born into. At the same time I also happen to know love that makes no sense, just feeling. But who knows, maybe in our subconsciousness we make this choice, but it never surfaces to tell us we did.

Trying to take care of myself at best of my ablility. It is interesting to see, how over time I still catch myself to find out more and more things I like, things I didn't know. Neverneding story. And thank you Lord it is neverending knowledge out there to explore. I would die of boredom otherwise.

This last week didn't really had lot of chance to go to gym. It feels like my training takes more and more time. I know now, if I go to gym, I need 3 hours at the least to do all the things I want to do there in order to feel like I haven't wasted my time going downhills to the center and back up. I enjoy it a lot though'. It is like clearing my mind of all things and just dedicating my time for my body, to heal it, to train it, to make it race the blood in my veins. Breathing out all the worries, uncertainties and stress. I race myself to do more and more, to give more energy in order to get more of it back.

I would really enjoy one day to do some great sporting event, like running marathon or maybe participate in that run, swim, cycle thingie, that we have back home around our lake. I latley feel stronger and if I would try harder, maybe it is more than just possible.

Healing, working, believing. With believing have to work little more, but soon.

Tags: , ,

3/18/12 12:37 am - First day of my life

I thought that going away from home would give me the aid I needed, but it was not so easy. I tried to escape not to cope with the problem. I've always said that escaping never works, at least for me. I was really happy during my time in Rhodos.

It made me realize, that there are just so many different things in this life that matters more than being best at everything I try to put my hands on. People, friendship, simple things. I don't have to push myself to lines I shouldn't cross in order to be happy.

Also I know now how important it is to stay strong about my values and that I don't need to question myself for others only because they don't understand fully or lets put it this way, don't want to. What some people might see as my greatest weakness I see as my strength and there is nothing wrong about that.

I will never let anyone to make me feel worthless or not good enough, because I know deserve at least that much of respect. Even thought it sounds little like I  have nose in clouds or something. I know every single decent person on this earth deserves it. And I will continue to shape and create my values, my strengths and weaknesses every single day of my life. To be my unique self. I will love myself to be able to share my love with others.

For reality check, I'll write here again every single day.

2/12/12 12:28 pm

Nesen sanāca palasīt veco blogu. Jāsaka, ka pāris gadiņus atpakaļ biju cool kid. Confident and awesome. Tagad, gan šķiet tā pārliecība ir kaut kur pagaisusi vai aizmukusi. Bet, jāsaņemas ir.

Ārā tik smuka ziemiņa, saule un vispār lielisks rīts, kad gribas smaidīt par spīti visam citam. Kalimera. :)

12/29/11 02:45 am - Getting pass it...

Feeling much better. Vismaz workouts pagaidām strādā. Un ir tomēr tas spēks kaut kur iekšā, vismaz fiziskais. Gribas pārvaldīt savu ķermeni. Tā, ka zinu visu, kas iet iekšā - ko ēdu, ko dzeru, ko domāju, ko zinu, ko mācos, ko daru. And I will eventually. These next five months I will have plenty of time for exploration and learning, and finding myself again.

Šodien sapriecājos par visādiem krāmiem, ko sapirkos, bet tādiem visnotaļ noderīgiem krāmiem. Būs iemesls atkal sākt par sevi rūpēties. Sarunāts frizieris un kosmetologs. Tad jau iespējams nebūs troļļu zemē kā trollim apkārt jāstaigā.

Pagaidām izskatās, ka man kādu laiku būs tikai trīs kursi. Salīdzinājumā tā būs īsta atpūta. Jā, jā es neesmu aizmirsusi par gp un vēl dažām lietām, bet izskatās, ka man tām būs pietiekoši daudz laika. Tas arī nozīmē, ka man pavisam iespējams, būs laiks paklaiņot apkārt, kas visnotaļ priecē.

Vēl dažas lietas jāiegādā un tad jau varēšu teikt, ka esmu lielākā vai mazākā mērā gatava doties.

12/27/11 02:12 am - 27.12.11

Nē nu, normāli cilvēki tagad priecātos un lektu gaisā no priekiem. Bet es, laikam nepiederu šai kategorijai. Ziemassvētki. Jā, bija. Bet es nebiju tiem gatava. Pat ne drusciņ. Kaut vienu brīdi ieraugot kaut ko līdzīgu sniegam nedaudz sapriecājos. Man nav bijis laika noskaņoties, saskaņoties, pieskaņoties. Darbi, darbi, darbi. Reizēm ir tik tizli būt vienam no labākajiem, jo no tevis sagaida to, ko var visi un vēl vairāk. Tad vēl tiec par izmēģinājumu trusīti, testējot cik daudz spējam panest līdz salūzšanai.

9 dienas līdz aizbraukšanai. Neesmu gatava. Nespēju noticēt. 5 mēneši. Līdz šim ilgākais laiks, ko pavadīšu projām no mājām. No otras puses, gribas kaut šīs 9 dienas paietu daudz ātrāk un viss jau būtu garām un es būtu tur, tālumā, svešumā. Teorētiski pieredze ir pietiekoši liela jau līdz šim, lai varētu skaidri apgalvot, ka viss būs labi un es izdzīvošu. Noteikti būs pat ļoti interesanti. Tikai šobrīd jūtos leima un galīgi nekur liekama. Bet gan saņemšos.

Ieviesu kārtību savās lietās, pārcilātas grāmatas, sīkie nieciņi un daudz, daudz atmiņu. Beidzot man ir mana World map, tikai vēl adatiņas jāiegādā, lai varu atlikt punktus, kur esmu pabijusi. Love it.

Nedaudz vīlos sevī cik ļoti grūti man nākas koncetrēšanās un vēlme kaut ko darīt. Pat vismazākie uzdevumi šķiet mission impossible un jāvelta liela piepūle, lai piespiestu sevi ko izdarīt līdz galam, īpaši jau tad, ja apzinos, ka tas nav obligāti un pati esmu izvēlējusies darboties. Tas viss no darbiem, darbiem, darbiem un tā, ka vēl aiz vien nekas līdz galam nav skaidrs, aizbraukšana un tam visam pa vidu me being sentimetal and sh#t.

Šogad nebija piparkūku cepšanas, nebija eglītes un gaismiņu, nebija pareizās sajūtas. Oh well...

Šopinga liste pamazām ģenerējās. Iečekots jau ir jaka, zābaki un lēcas. Not good enough. Tuvākajās dienās vajadzētu būt visam pārējam.

Need a mood shift.

12/12/11 12:13 am - 12.12.11

Tad nu tā - trakākā nedēļa ir pienākusi. Ja šo izdzīvošu, tad vēl tikai 2 eksāmeni un tad jau varēs domāt tālāk. Neteikšu hop pirms neesmu pārlekusi. Katrā ziņā darīšu visu, kas manos spēkos.

Tā citādi esmu krietni atkritusi atpakaļ salīdzinoši, kāda bija mana apņēmība un pārliecība, par to, kas esmu. Žēl, jo bija viens brīdis, kad jutos tiešām tā, kā es beidzot būtu 100% es pati. Tā bija lieliska sajūta. Nedrošība, patstāvīgā čakarēšanās, nezināšana, kas būs tālāk, manu pašapziņu ir krietni iedragājusi. Bet es esmu arī ieguvusi - apziņu, ka ir iespējams justies tā, ka esi pats, ka ir iespējams būt tādam, kādam gribas būt, un ja man tas izdevies vienreiz, noteikti izdosies vēl.

12/7/11 02:56 am - 07.12.11

Viss, viss! Es saņemšos un atkal sākšu rakstīt cibiņu. Esmu tik ļoti iestigusi mācībās, ka pati sevi sāku neciest. Esmu haoss un totāli nožēlojama. Jā, man nav dzīves. Fakts. Bet es saņemšos un par spīti sev un citiem, bet īpaši jau sev, izdarīšu neiespējamo. Tā lūk.

Lūdzu, palīdziet man saprast, kā tas iespējams mācīties un vēl dzīvot?.

11/20/11 01:48 am

Neskatoties uz to, ka esmu liels kārummīlis un reizēm man vajadzīga kafija vai kola, lai samdzenes uzturētu nomodā. Varētu pat teikt, ka dzīvoju diezgan veselīgi. Protams, prasītos vairāk fizisku aktivitāšu, jo sevišķi pēc šādas vasaras, kad esmu sapratusi, ka mans ķermenis spēj panest milzīgu slodzi un man pat tā ir ļoti vajadzīga. Esmu veģetāriete jau gadu. Ļoti lepojos ar to. Šķiet arī ķermenis priecājās, jo jūtos daudz labāk fiziski, esmu spēcīgāka. Galvassāpes arī ir reti novērojamas. Ja pareizi atminos, tad vasarā tikai vienu reizi saniķojās no karstuma un slodzes, visticamākais.

Tagad gribētos tik vaļā no saldumiem,  sāls, cukura, kafijas un līdzīgiem draņķiem. Visam jābūt līdzsvarā. Jūtu, ka pēdējā laikā atkal viss sasvēries pretējā aizā - prāts tiek nodarbināts daudz vairāk (vasarā atkal pretēji).

Gribētos arī dabūt atpakaļ kaut cik jēdzīgu režīmu, lai varu normāli gulēt, jo šobrīd viss ir galīgi sagriezies ne tā kā vajag. Naktīs dzīvojos augšā, pa dienu nāk miegs. Par miega kvalitāti vispār nav vērts runāt.

Tikko pamanīju, ka atkal parādījusies vēlme pēc kaut kā nebūt. Laikam beidzot, kas pozitīvs. Prieks, haha. Atliek tikai darīt.

11/17/11 03:58 pm - 17.11.10

Some connections can't be explained. It just sparkles and sets everything on fire, just let it. Time might pass, but it is almost impossible to forget. And it is so good to remember.

Sometimes I think I look at the world with my heart not eyes.

I've been struggling with myself for some time now. Like, for example, yesterday I was writing one page for whole day, just because I couldn't see myself in the subject. I really can't write about things that I don't understand or maybe don't want to understand. I can sleep all day and in the end it still would be better than wasting time staring at one spot trying to put my brain back in working mode. No good. I'm telling myself. But it's just the way it is. Lets hope it will be better soon.

Everyone is celebrating something...something I don't understand. Too bad tho'...but I've lost all the feeling of belonging for some time now...

11/9/11 11:14 pm

Jau savlaicīgi atvainojos par piesārņoto valodu, kas brīžiem pāries uz dažādām svešvalodu nokrāsām. Tāds niķis man ir jau sen un varbūt pat apzināti, jo reizēm tas, kā tas izskatās vai izklausās citā valodā šķiet daudz pieņemamāk par mūsu pašu mēli. To drošvien varētu arī skaidrot ar to, ka nespēju nekādi sevi pieskaitīt vieniem platuma grādiem.

Reiz kāds ļoti gudrs cilvēks, kuru ļoti cienu, teica: "Mēs neesam Dievs, mēs esam tikai cilvēki.." Reizēm man šķiet, ka no manis tiek sagaidīts Dieva mērs. Man jāvar nest vairāk par sevi. Vai nu es sev pati iegalvoju vai arī lielā, plašā pasaule ik dienas man atgādina, ka man jādara viss, lai tiektos uz arvien vairāk, vairāk un vairāk. Bet patiesībā ir tā, ka, lai arī brīžiem šķiet, es to pat varētu spēt, es to nespēju. Pats trakākais, ka es to nespēju pieņemt un katrreiz, kad es, tā teikt, fail the mission, nolīdzinu sevi līdz ar zemi, spīdzinu ar pārāko vainas apziņu. Pilnīgs un absolūts sviests. Agrāk man pat pietika spēks un gribēšana, lai atkal pieceltos un turpinātu šo ciklu ar tiekšanos, sabrukšanu un celšanos. Runā mans pesimisms, izmisums un nespēks. Esmu ļoti nogurusi.

Žēl gan, ka nepiedzimu par fēnisku un tas neietilpst manā būtībā - ik pa laikam sadegt.

Tā, lūk. Varbūt reizēm der apsvilināt kādu cirtu, lai saprastu, ka pietiek. Varu tikai sev apsolīt, turpināt dzīvot un darīt tik cik ir manos spēkos, nevis pāri saviem spēkiem, neskatoties uz to, ka tas nepārtraukti tiek prasīts. Uzlekt augstāk par savu galvu nozīmē, ka nākamreiz man būs jāpārlec vēl lielākiem augstumiem, kas var izrādīties bīstami veselībai. Tāpēc, varbūt gudrāk būtu, kāpt lēnām un pacietīgi, elpojot dziļi un mierīgi.

Tagad gan pietiks. Jūtu man nepieciešams miegs. Mierīgs miedziņš.

Argotera.

11/9/11 12:24 am

Apbrīnojams miers šobrīd pārņēmis. Nu un? Tie visi ir krāmi, kam nav nekādas nozīmes. Zinu tagad, kam ir nozīme. One way or another it will work out in the end anyways.

11/6/11 02:25 am - 06.11.11

Kā nepazaudēt to sajūtu? Man sāk šķist, ka ar katru soli, ko speru uz priekšu, es pazaudēju daļiņu tās sajūtas. At the same time, I can't stay at the same spot only because of that. New day, new adventures. And I keep wondering do they ever wonder.

10/25/11 01:52 am - 25.10.11

I say - Don't go there. It helps a lot. Getting on healthy way of it all. Have to work on my will to do anything, have to motivate myself. For myself. Have to believe myself again.

10/22/11 11:16 pm - 22.10.11

Today...well at this very moment, I feel better. One step at the time I'll move forward to meet my future, not to live in thoughts of future and memories of past.
Powered by Sviesta Ciba