11/9/11 11:14 pmJau savlaicīgi atvainojos par piesārņoto valodu, kas brīžiem pāries uz dažādām svešvalodu nokrāsām. Tāds niķis man ir jau sen un varbūt pat apzināti, jo reizēm tas, kā tas izskatās vai izklausās citā valodā šķiet daudz pieņemamāk par mūsu pašu mēli. To drošvien varētu arī skaidrot ar to, ka nespēju nekādi sevi pieskaitīt vieniem platuma grādiem. Reiz kāds ļoti gudrs cilvēks, kuru ļoti cienu, teica: "Mēs neesam Dievs, mēs esam tikai cilvēki.." Reizēm man šķiet, ka no manis tiek sagaidīts Dieva mērs. Man jāvar nest vairāk par sevi. Vai nu es sev pati iegalvoju vai arī lielā, plašā pasaule ik dienas man atgādina, ka man jādara viss, lai tiektos uz arvien vairāk, vairāk un vairāk. Bet patiesībā ir tā, ka, lai arī brīžiem šķiet, es to pat varētu spēt, es to nespēju. Pats trakākais, ka es to nespēju pieņemt un katrreiz, kad es, tā teikt, fail the mission, nolīdzinu sevi līdz ar zemi, spīdzinu ar pārāko vainas apziņu. Pilnīgs un absolūts sviests. Agrāk man pat pietika spēks un gribēšana, lai atkal pieceltos un turpinātu šo ciklu ar tiekšanos, sabrukšanu un celšanos. Runā mans pesimisms, izmisums un nespēks. Esmu ļoti nogurusi. Žēl gan, ka nepiedzimu par fēnisku un tas neietilpst manā būtībā - ik pa laikam sadegt.
Tā, lūk. Varbūt reizēm der apsvilināt kādu cirtu, lai saprastu, ka pietiek. Varu tikai sev apsolīt, turpināt dzīvot un darīt tik cik ir manos spēkos, nevis pāri saviem spēkiem, neskatoties uz to, ka tas nepārtraukti tiek prasīts. Uzlekt augstāk par savu galvu nozīmē, ka nākamreiz man būs jāpārlec vēl lielākiem augstumiem, kas var izrādīties bīstami veselībai. Tāpēc, varbūt gudrāk būtu, kāpt lēnām un pacietīgi, elpojot dziļi un mierīgi. Tagad gan pietiks. Jūtu man nepieciešams miegs. Mierīgs miedziņš. Argotera. The Cranberries - I really hope
 calm |
