vientulība masu sarīkojumos.

10. Decembris 2007

01:09

es vairs neko nevaru ierakstīt,jo sakāmā ir bezgalīgi,tomēr aptverami daudz. tik aptverami,ka vajadzētu rakstīt visu nakti,ko šobrīd vismazāk varu atļauties. es varētu uzrakstīt atskaites formā. par katru nedēļas dienu. tos mazos un LIELOS notikumus,bet tas galīgi nav man raksturīgi. un zinu,cik man pašai ļoti gribētos vēlāk lasīt sīki un smalki,no viena vārda,teikuma izrietošus tālākos notikumus. nezinu,varbūt tomēr būs jāizvēlas atskaites forma,jo šovakar stundu pavadīju aprakstot trešdienas pēcpusdienu,kad vēl būtu bijis jātiek līdz trešdienas vakaram,pusei ceturtdienas,visas piektdienas un pus-sestdienas,un šodienas arī mazliet. ātrāk nebija laika,laiks tik pieblīvēts,tik pilns. kā londonas metro darbadienu vakaros.

tad jau redzēs,ko izlemšu. pagaidīt pāris dienas,līdz laiks atļaus visu aprakstīt,vai uzrakstīt atskaiti. pēdējās dienas ir bijušas -amazing-! viena pēc otras. pilna ar NOTIKUMIEM. gan objektīvi lieliem,gan vēl vairāk tādiem,kuriem lielumu piešķiru es pati. tieši tagad,kad ir laika deficīts,kad laiks mīnusos,kad nav no kā to aizņemties,uz brīvlaika rēķina,piemēram,pēkšņi ir cilvēki,kuri vēlas dalīt laiku ar mani un to vēlos arī es.

01:22

ja ir kāda dziesma,ko es gribu iemācīties spēlēt uz klavierēm un dziedāt,tad tā ir falling slowly. šodien,kad beidzot dzirdēju (un redzēju) otro,akustisko, versiju,nevarēju vien beigt klausīties un dziedāt līdzi Marketai otro balsi tercu augstāk. dziedāju tā,lai kaimiņi dzird. dziedāju priekš sevis un priekš viņiem. interesanti,vai kāds dzirdēja. un ko viņi padomāja,ja dzirdēja.
gribu atrast un saprast harmonijas (tas man vienmēr ir sagādājis grūtības).

tik spēcīgu,paņemošu un apņemošu dziesmu bieži negadās dzirdēt. pēdējā no -spēcīgajām- bija damien rice rootless tree,bet tai nevarēja dziedāt līdzi tā,kā var šai.
Powered by Sviesta Ciba