- tekļācs
- 17.3.09 23:23
- nezinu vai drīkstēju to rakstīt, bet pirms nedēļas ieklīdu tādā telpā (nejauši!), kur visi bija akli. Es, protms, to sākumā nesapratu un atvainojos grupas vadītājam. Viņš pagriezās uz manu pusi un es vēl viņu domās nokritizēju, ka vada nodarbību saulesbrillēs. Pasmaidīju, atvainojos, gribēju jau iet prom, kad viņš palūdz vai nav minūte palikt, jo viņiem ir interesant tēma. Es tā automātā pagriezos pret tāfeli, jo parasti mums literatūras skolotāja uz tāfeles uzrakstīja stundas tematu. bet tur nekā neiraudzīju - protams, kāpēc tur tam vajadzētu būt. Nepajautājis, kas par tematu, es pozitivēju ar atbildi un piegāju tuvāk. Tajā brīdī es jau biju sapratis, kas notiek un kas tie tādi.
"Bērni, panāciet šurp!" - visi piecēlās un daži taustīdamies (tomēr katrs mēģinaja pēc iespējas mazāk) nāca klāt. un daži ietriecās manī un citos. smējās - palika skaļi. tad pasniedzējs palūdza man pietupties un pārējie bērni sāka aptaustīt mani. un ne pa vienam, bet visi reizē. un lai gan es sapratu, ka viņi mācās, man bija tik ļoti nepatīkami, ka viņi neko neredz un es redzu. viņi visi ar rokām sejā, ausī, matos pa uzacīm ar nagiem un paa kaklu un miljons roku un tu saburzīts.
paldies
es devos prom. neomulīgi forshi
{tālāk drīkst stāstīt} - jau 1 irnocitē domu
- 17.3.09 23:40
-
Sajūtas
- atb.
