Namtar's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, February 1st, 2004
| Time |
Event |
| 12:08a |
Atgadijums ar radiniekiem no laukiem
Ir man arī radinieki kas nav īsti no Latgales, bet vienalga labi cilvēki. Šis pāris par ko es stāstīšu ir gandrīz kā tante Broņislava un onkulis Aleksandrs, tikai savādāki. Bet atgadijums gandrīz identisks, tikai es toreiz biju mazāks un stāsts ir daudz šausmīgāks. Tātad es maziņš, gadi man kādi 9i, izdomāju ka skola apnikusi, gribu lai mani uz laukiem aizsūta padzīvot. Nu jā, tieši radinieki braucot uz to pusi, aizvedīšot mani. Radinieki ir vecs apaļš onkulis ar mierīgu, varētu pat teikt miegainu sejas izteiksmi, kuru viņa sieva visu laiku sauc par Papiņu un tante ļoti tieva ar ļoti nemierīgu, varētu pat teikt histērisku sejas izteiksmi, kuru viņas vīrs visu laiku sauc par mammiņu. Un pats interesantākais tas ka viņiem mašīna ir vecs, ļoti izteiksmīgs moskvičš. Iekāpju tajā iekšā, mēģinu aiztaisīt durvis, nesanāk. Izrādas durvis nav aiztaisāmas, aizmugurē tās abas vajag sasiet ar striķi, lai nevirinas. Bet nu tas jau nav svarīgi, galvenais ka drīz būšu laukos un varēšu mierīgi padzīvoties, tas nekas ka cauri grīdai var redzēt zemi un cauri salonam ir ļoti neizteiksmīga izskata striķis. Bet es jau neesmu nekāds aristokrāts ka man vaidzētu ādas salonu un gaisa kondicionieri(pie tam atgadijums notika pirms kādiem gadiem 12) Nu tā mēs braucam un lai cik tas dīvaini arī nebūtu Papiņš vada stūri un Mammiņa vada Papiņu(gluži kā vēlāk Broņa ar Aleksandru) Tikai Mammiņa visu laiku runā arī par visādām citām lietām un Papiņš, savukārt, nerunā vispār. Mammiņa - Papiņ papiņ, piestāsim veikalā, jānopērk slota(nemaz nebrīnītos ka viņa ar to lidotu), papiņ, papiņ sarkanais. Un tā visu laiku, neviena klusa brīža. Pa ceļam uz Rundāli, kur Dievam ir labpaticies iekārtot manus laukus, ir tāda vieta kas saucas Iecava un tur iet dzelzceļš( Var gadīties ka tā bija Ķėkava, bet man šķiet ka tomēr tas ir Pie Iecavas) Nu un tieši kad mēs braucam veras ciet tas tur bomis kuru man šķiet sauc par šlagbomi. Mammiņa - Papiņ, Papiņ bomis, stāvi. Bet Papiņš izdomāja ka paspēsim, bet nepaspējām, mašīna noslāpa. Nevis vienkārši noslāpa, bet uz sliedēm noslāpa. Mammiņa sāka nervozēt un ļoti daudz ko runāt, galvenā doma bija tāda ka mums vaidzētu braukt tālāk. Papiņš, savukārt nerunāja neko, bet mēģināja iedarbināt mašīnu. Es nosākuma īsti vel nebiju aptvēris situācijas neveselīgumu un arī neko daudz nepiedalijos Papiņa mudināšanā. Pēkšņi parādijās vilciens, kādu 300 metru attālumā. Mammiņa jau sāka skaļi un spalgi runāt, vai varētu teikt bļaut - Papiņ papiņ, vilciens nāk. Šoreiz ierunājās arī Papiņš - Redzu. Un arī es sapratu ka labi nav un izdomāju ka vajag izkāpt. Hmm, bet izkāpt nebija tik viegli, durvis ir nevis aizstaisītas, bet aizsietas, pie tam ne visai labi šņorējas vaļā itsevišķi ja rokas dreb. Kad vilciens jau bija pienācis līdz metriem 100(varbūt pat 50), mašīna iedarbojās un lēnām bet ļoti mīļi aizducināja uz priekšu. Atlikušajā ceļā Mammiņa bija diezgan klusa un pat, likās, apvainojusies, es arī nebiju diezko skaļš, bet pēc kādas stundas es jau biju laukos un varēju kacināt latvijas nacionālo dzīvnieku - Gaili. ( Par gaili es kādreiz uzrakstīšu atsevišķi, jo lai arī šis putns šķiet ļoti pazīstams, patiesībā,es uzskatu ka viņš ir nenovērtēts un tāpēc es labprāt izskaidrotu gaiļa būtību, bet šovakar jau ir pietiekoši vēls lai varētu lēnām taisīties uz gulētiešanu) | | 12:55p |
Par iepazīšanos uz ielas
Kādreiz diezgan bieži, bet nu jau kādu laiciņu nav sanācis, gadijās iepazīties uz ielas. Tu ej pa ielu, pēkšņi - ei, pacan, privet, 50 santim njenaidotsa? Vai arī - ei, njemozhesh adolzhits lat, jej bogu, zavtra atdam. Bet nu gadijums notika ar vienu manu draugu un pasakiet vel ka asaras nesaskrien acīs.
Šis mans draugs stāv tramvaja pieturā un gaida hmm nu jā, tramvaju gaida. Pienāk klāt 4i pocani un saka - ei bratan, gjengi atdaj, a?
Nu un mans draugs būdams viens, juta ka tā būtu pārāk liela slava atspārdīt 4us pocanus un slava kā jūs zinat tikai traucē cilvēkam, grūti veikalā iepirkties, meitenes skrien pakaļ nu un ta viņš izdomāja atdot to latiņu kas viņam bija vecāku iedots. Latiņš atdots, naudas nav, biļetes nav, nevar saprast kā lai uz mājām tiek. Pēkšņi atnāk atpakaļ pocani - ei, a tebje dengi damoj dajehatj estj? Mans draugs - njet. Bratans - Nu togda na tebja 40 santim.
Taisni vai prieka asaras satecēja. | | 2:47p |
Āķis lūpā
Hmm, pastāstīšu vienu atgadijumu lai vakarā nenāk miegs. Taisni vai šausmu stāsts. Kā jau es agrāk esmu teicis, man reizēm patīk zivis paķert un lai cik tas dīvaini arī nebūtu reizēm arī ar tradicionālām metodēm, kaut arī visumā es neesmu pret tehnikas progresu. Nu un vienreiz es biju atstājis laukos pie durvīm spiningu ar visu vizuli, lai vēdinās. Pēkšņi ārā briesmīgs gaudojiens, izskrienam, skatamies - sunīts Repsis
Tagad būs īsa atkāpe par sunīti Repsi, jo viņš ir personība. Patiesībā viņš nav sunīts, viņš ir suns. Pie tam liels un ar aromātu, pie tam nežēlīgu. Viņam ir ļoti žēlīgas acis un viņš nemāk riet. Vispār pēc pārliecības viņš ir ne tikai pohujists, bet arī pacifists un kad atbrauc čigāni, tad viņš iet viņiem laizīt seju, viņš gan ir tik liels ka čigāni viņu nesaprot. Es tikai vienreiz esmu redzējis ka Repsis ir dusmīgs, tas bija tad kad mēs ar brālēnu gribējām viņu iespert ar kāju dīķī izpeldēties un tad viņš parūca nedaudz. Bet vispār Repsis ir labs, Repsis ir draudzīgs, Repsis kāpj kaimiņu mājā pa logu diedelēt ēdienu, par to Repsim kaimiņiene izkaplēja mugurā caurumu. Repsis zog vistu olas. Tāds ir Repsis.
Nu tā atgriežoties pie stāsta - Repsis ir pamanijies vizuli ar trīsžuburu āķi dabūt degunā - 1ns āķis vienā nāsī, otrs otrā, trešais uz priekšu, un uz tā Repsis izmisīgi cenšas uzkarināt mēli, tikai viņam par laimi nesanāk aizsniegt(Jūs varat ar mēli aizsniegt degunu?)
Nu mēs protams mēģinam Repsi nomierināt un ieskaidrot ka āķis degunā nav nekas traks un ka mēs tūlīt viņu izņemsim, bet Repsis izskatas galīgi nemierīgs un cenšas mums nokost roku. Tad mēs izsaucām veterinārārstu, pareizāk sakot aizbraucām viņam pakaļ. Veterinārārsts ap to laiku jau bija sasniedzis diezgan labu kondīciju, bet teicās ka tas netraucēšot pildīt pilsoņa un ārsta pienākumu. Ieradies pie mums viņš uzreiz prasijā - kur tad ir sunīts, Hmm, āa šitas lielais, āa, hmm tas ir suns jā, nu labi.
Tad mēs noķērām Repsi, sasējām, Sapotējām ar divām liellopa devām, bet Repsis vel nekrita, tad ielaidām vel vienu, un tad Repsis palika lēnīgs. Tieši tik daudz lai nepaspētu nokozt roku. Tagad mēs gaidijām ka sāksies operācija - skalpeļi, pincetes utt. Bet es jums varu atklāt noslēpumu - operācijas tā nenotiek - ārst paņēm un ar roku āķi izrāva - Tu re, nemaz nav daudz gaļas klāt. Tā viņš noteica un mēs viņu aizvedām mājās. Repsis pēc tam izskatijās manāmi apdolbijies un nākamā dienā man šķiet viņam sāpēja galva, bet tas viņam netraucēja gandrīz norīt vel vienu vizuli.
Šajā sakarībā jāpiemin vel viens suns, kurš gan gluži nedzīvoja manos laukos un arī nebija tik pozitīvs kā Repsis - Šis sunīts bija piesiets pie trim ķēdēm un vienreiz bija ar zobiem purinājis neveiksmīgi apstājušos traktoru. Vispār šis sunīts neko īpaši nemīlēja. Vienreiz ezītis naktī nāca pie viņa dzert pienu no bļodiņas un .... hamš aprija ezīti, nedēļu likās ka Cerbers atstās šo pasauli, gulēja un pat maz rēja, bet pēc 2ām nedēļām vel viens ezīts nāca pienu dzert un Cerbers .... Hamš un atkal nedēļu guļ un vēderu laiza. |
|