Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Aizrakstīju krietnai meitiņai vēstuli, sēž onlainā, vēl nav atbildējusi. Un tad es apjēdzu to kļūdu, ko pasaule pieļauj konstitucionālismā, valsts mērķu un aizsargājamo, veicināmo jomu noteikšanā. It kā kaut kur aiz trejdeviņām jūrām un kalniem esot sociālas valstis, kur jau konstitūcijā ir noteikts, ka valsts tur augstā godā sociālus mērķus un vērtības, sniedz iedzīvotājiem papildus veselības aprūpi, pabalstus, izglītību un citas lietas. Tāpat ir valstis, kuras uzskata, ka visu nokārtos nauda, brīvais tirgus un visādi citi ļaunie spēki, starp tām arī, protams, mūsu valsts. Šis otrais variants, manuprāt, tādā ēteriski idejiskā līmenī ir norakstāms un lemts karmiskai neveiksmei jau pēc noklusējuma. Varbūt. Tad nu tas nedaudz gaišākais plāns, kur par to cilvēku, un viņa vajadzībām šķietami kāds rūpējas ir labs un tā, toties tur iztrūkst viens svarīgs aspekts. Proti, viņiem tur dod ēst, katru dienu un dod zāles un visu kaut ko dod. Tā miesa jau laikam barojās un turās vitāla. Bet nu cilvēks takš nepārtiek no maizes vien. No maizes un zālēm un izglītības vien. Sasodīts cilvēkam taču pamatā ir vajadzīga M Ī L E S T Ī B A. Ok, mammas un tēti mums vairākumam ir, plus vēl vairākumu no viņiem ar vairākumu no mums saista mīlestība un tā. Cool. Ja tā nebūtu, tad jau vispār pakaļā. Bet ne jau par to mīlestību es uztraucos. Es uztraucos par to otrā veida mīlestību – vīrietim pret sievieti un sievietei pret vīrieti. Kas izzūd un vismaz manā apkārtnē kļūst tik reta, kā brūnā vārna. Un, saproties, tieši šī mīlestība būtu pakļaujama konstitucionālai aizsardzībai. Valsts pamatlikumā līdzās tiesībām netikt sistam un turēt mantu, vajadzētu skaidri ierakstīt, ka valsts aizsargā un veicina mīlestību, sasodīts. Es jau neesmu tiesību zinātnieks un nezinu, kādos vārdos to labāk ietvert, bet nu pamatdoma ir tāda, ka vajadzētu ar likumu aizsargāt manas tiesības būt mīlētam no pretējā dzimuma puses. Aizsargāt manas tiesības, patiesībā pat fizioloģiskās un garīgās nepieciešamības būt mīlētam. Noteikt, ka mani (vai tevi, ja tu esi uz mieru) ir jāmīl, nu ir jāatbild uz uzmanības apliecinājumiem un tā. Un ir jāatbild ātri. Un ar mīlestību. Un raugi, kamēr es šo rakstu, viņa joprojām nav atbildējusi. Sirsniņa raud. Labi, ka ir daudz cinisma un raupjuma un visādu rētu, un tik viegli sevi pārliecināt, ka pohuj. Bet dziļumā jau nav pohuj.