Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 6. Jūnijs 2013

Vakar ar vienu pašpuiku atzīmējām to, ka man šodien eksāmens. Normāli aliņus paņēmām. Kāds ārprāts - kāpās gan tikai katrs vienu. Jo vējš. Un tad pie manis katrs dažus. Kaut kā zem alus zīmes tās domas raisās devianti vienmēr un šorīt nav īsti saprotamas. Zinu, ka izdomājām jaunus pasaku tēlus - poHemonus. Nu cerams, ka šodien tie no manis turēsies pa gabalu. Un tad vēl - sanāca tā, ka es izgudroju, ka tīri no Fen šui vai citām okultām zinībām būs labāk, ja visu savu turpmāko dzīvi gulēšu uz neizlaista dīvāna. Tā arī darīju. Uz neizlaista dīvāna nav īstais miegs. Šorīt pamodos pilnā pārliecībā, ka esmu vakar kaut ko savārījis, ka noteikti ir kaut kādi sūdi. Pasēdeju uz dīvana malas, padomāju. Nu nē, viss kārtībā. Tā apjausma vien, ka tu guli uz neizlaista dīvāna jau automātiski uzdzen tādu trauksmi. Neizlaists dīvāns asociējas ar trobeļiem un slikto.

Pusdienlaikā tajā ēnainajā kafūzī šoreiz notika rokāde. Es ar vienu (nevis vēl vienu) sirmu un drūmu kungu sēdēju pie slimību runāšanas galdiņa. Viņš, kā jau tādam kungam pienākas, nebilda ne vārda. Es arī cītīgi košļāju. Tā kā zobu man pagaidām ir vairāk, es arī sakošļāju ātrāk. Bet kamēr es košļāju, prāts darīja savu. Tas kāri tvēra dzirdēt, vai tik kaut kur neaizies tās runas, kurām konkrētajā telpas stūrī agri vai vēlu vajadzēja panesties. Pretī, pie blakus galdiņa sēdēja kāda kundze, kurai, spriežot pēc viņas konstitūcijas un konkrētāk - vecuma noteikti bija daudz, ļoti daudz, ko teikt par slimībām. Tomēr viņa spītīgi klusēja, kā ēdienu mutē ieņēmusi. Tomēr, TOMĒR! Kad biju ticis otrā ēdiena pusē, līdz manai ausij tas atpeldēja, kā mūzika - "Болезнь". Болезнь viņa teica! Triumfs.

Atgūlos savā joprojām neizlaistajā dīvānā. Istaba ir silta, saulaina. Esmu viens. Santana rauj ģitāras soliņu un pie manis ir čills. Vēroju iepriekšējo īrnieku uzlīmētās tapetes ar rozā puķēm, rokas esmu sakrustojis aiz galvas un mana paduse smuki smaržo pēc NIVEA antidepresanta. Manī ir miers. Pēc nepilnas stundas eksāmens. Ņemšu līdzi tikai pildspalvu. Bet, lai nepieļautu lepnības grēku, neņemšu to Parker, ko man uzdāvināja, bet gan kādu no tādām plastmasenēm, ko var atrast uz ielas. Vienīgais sarkanu, pieskaņotu blūzei.

Kā jau es teicu, ja es būtu bijis lepns nekas tāds nebūtu noticis. Toties tagad bija viss pēc labakajiem priekšrakstiem. Vispār es jums sadirsu. Ne jau tāpēc, ka man būtu slikts raksturs. Vienkārsi tāpēc, ka es esmu dirsējs un mīzals. Sāksim ar to, ka es uzvilku nevis sarkano, kas būtu agresīva un tāda maika, bet gan mīlīgo, smaklās drānas pelēko maiku. Un vēl es paņēmu līdzi pierakstus. Un tas atmaksājās.
Nosvinēju es ar glāzi Captain Morgan ar kolu, ledu un laimu. Jo man visu dienu to kārojās.
Nedaudz iereibis atnācu uz dzīvesvietu, viss ir tā pat, kā pirmīt, silts, saulains, mīlīgs, mājīgs. Un es esmu tāds.
Diezgan bieži, pārsvarā pēc seksa, viņa man teica cik es esmu skaists (handsome nevis pretty)un tad es vienmēr izlaidu roku caur saviem zelta matiem, kas mazatīstības valstīs ir valūta, un kautri nezināju, ko teikt. Es diez ko neciešu uzslavas.
Bet šodien jā. Šodien es izlaižu roku caur matiem pie spoguļa un saku - Es esmu Apolons. Es esmu Apolons, mazā.