Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 5. Jūnijs 2013

Mans prāts ar veikliem, metāliskiem, hromētiem, precīzi saskaņotiem un gluži nemanāmiem mehāniskiem paņēmieniem visas šīrīta dzīvnieciskās sajūtas un alkas ir iegrožojis un iesprostojis. Atkal esmu analītiski, loģiski un kritiski domājoša mašīna. Kaut kur iekšā jau tas cilvēks sēž, bet pārsvarā mašīna, analizēt kāra mašīna.
Atcerējos, cik ļoti man patīk Čaka dzejolis - "Mīlas vārdi". Interesanti, kā viņš, vīrietis esot, varēja tā iejusties meitas ādā un iztēlot viņas monologu. Dzejolis ir tāds spēcīgs, īsti buramvārdi. Reiz, mīlas alkās, domāju, ka varētu pārveidot to par zēna monologu, skaitīt cik tur reizes dienā un gaidīt, kas notiks. Bet nu tad es arī apjēdzu, ka to nav iespējams pārveidot, kā zēna monologu.
Vispār savādi, kādēļ gan kādai meitenei būtu jāizlūdzas mīlestība. Nu kaut kur aiiz trejdeviņām sienām, ēkām, kilometriem jau varbūt viņas visas sēž, kurām mīla pati nenāk rokās, kā ruds un resns runcis, bet gan mūk, kā eksotisks un rets putns. Tomēr manā pieredzē tas, kurš mīlu uz ceļiem lūdz, un, lai pasaule nekļūtu salkana - nesaņem, ir puisis. Par piemēru ņemšu sevi. Interesanti, kā ir būt meitenei, kurai pietrūkst viena glāsta... vai vienas mīlas. Vai tādā līmenī abi dzimumi ir vienādi, vai viņas izjūtu buķete tomēr atšķiras no manas?
Bijusī kolēģe, ar ko mums ir patiesi jaukas attiecības man novēlēja atrast tādu meiteni, tādas attiecības, lai sevis nav žēl, lai tu netiec apbižots. Labs novēlējums. Tā diez var būt? Noteikti, ka var.
Tas ir tā, kā tajā filmā "The Perks of Being a Wallflower". Tur bija viens vērtīgs dialogs.
Sam: Why do I and everyone I love pick people who treat us like we're nothing?
Charlie: We accept the love we think we deserve.
Tā laikam ir. Mēs pieņemam tādu, mīlu, kādu uzskatām, ka esam pelnījuši. Tādā lielā mīlas vakuumā jau arī mazumiņš mīlas... vai kāda kropla mīlestības forma šķiet kaut kas tik ekscelents, ka ko vairāk prasīt jau būtu nepieņemami. Iespējams, tā var arī neuzzināt, ka mīla var būt vēl lielāka, vēl stiprāka, vēl pašaizliedzīgāka...
Jāsavelk domājamā krunka pierē un jāturpina strādāt.

Devos pusdienās un redzēju to puisīti no liecību saņemšanas dienas, par ko rakstīju pagājušo nedēļu. Viņš bija dzīvs! Sveiks un vesels, bez zilumiem. Tad jau viss ar to liecību būs bijis kārtībā. Labi viņam.
Un tad es iegriezos tajā pašā kafūzī un ēdu arī gandrīz to pašu. Šoreiz pie galdiņa, kur vienmēr tika vadītas sarunas par slimībām tika runāts par ģenerālmēģinājumu. Lai nesagāztos mana teorija par to, ka pie tā galdiņa vienmēr tiek runāts par slimībām, es sāku dungot, lai nedzirdētu, ko tieši par ģenerālmēģinājumiem viņi runā un pieņēmu, ka viņi to ir domājuši tā, ka dzīve ar visām tām mazajām un lielajām slimībām ir kā ģenerālmēģinājums tai vienai, droši vien pavisam nenozīmīgajai un vienkāršajai slimībai, ar kuru tu vecumdienās nobeidzies.
Vispār pēc ēšanas uznāca tāds priecīgs prāts. Vienīgais, ka ir arī blakusefekts - tāds ļaunums drusku. Priecīgs un drusku ļauns. Still better than bēdīgs un svētulīgs, vai ne? :D
P.S. Atceļā gāju gar mājām, tur kaut kādi bērni bļaustās, viens raud. Raudātājs ieskrēja ceriņu krūmos, tā kā redzēt viņu neredzēju, toties dzirdēju. Cik klišejiski:
-Es visu pateikšu mammai! Man ir vienalga, ko viņa tev izdarīs! Vispār man ir vienalga, ko viņa tavai mammai izdarīs!
Vienaldzība - 21.gs posts! :D