Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - 4. Jūnijs 2013

Vakar vispār bija lielisks laiciņš. Tad nu pēc darba biju krietni sailgojies pēc pludmales un saulītes. Raiti teiciņiem vien aiztecēju mājās apģērbt goda svārkus, paņemt dvieli, mācību materiālus, sauļošanās kremu un laist uz pludmali. Pa ceļam satiku vienu normālu pazīstamu čali, nolēmām, ka dosimies saules peldē kopā. Aizgājām uz pludmali, ieņēmām vienu labu vietiņu blakus volejbola tīkliem un voljebola spēlētājiem. Turpmākais bija neinteresants, jo kādu pusotru stundu es mācījos. Sesija taču. Mušas arī koda. Pēc tam uz viena no volejbola laukumiem tur vecajiem bukiem nebija īsti ar ko spēlēt. Mēs pieteicāmies. Un tad mūs sabāza. Nu nebija jau nekāds pārsteigums, bet nu kaut kādus punktus dabūjām. Sakratīju visu darvu plaušās... Devāmies atpakaļ pačilot pie mūsu mantām. Pa kreisu roku bija 3 daiļavas un bumba. Ai, daiļas, daiļas. Un ar bumbu apgājās pietiekoši neveikli, lai droši varētu doties viņām klāt un uzsākt sarunu. Oi, tā viena blondā bija galīgi laba. Nu un tad mēs devāmies pie viņām, piedāvājāmies uzspēlēt bumbiņu kopā un tā. Vārds, pa vārdam, izrādījās, ka mazās merģelītes ir šausmīgi augstās domās par sevi, vai arī šausmīgi zemās domās par mums un galu galā, ne bumbas spēle, ne čalošana, ne kaislīgs sekss zilajā tualetes būdiņā mums, protams, nesanāca. Gājām mājās. Noskatījos Troņu spēļu pēdējo sēriju. Ai, kā dūra tur visus.
ļoti bija doma arī šovakar pēc darba uz pludmali. Bet šai galā šodien vēss.

Tas ir tieši tā kā tajā filmā. Garīgais skolotājs teica, ka uz cilvēkiem nevajag dusmoties, jo tā tu viņus tikai pie sevis piesaisti, un, jo vairāk dusmojies, jo vairāk piesaisti. Tas bija dzīvē. Bet filmā, redz, bija tā, ka dzīvoja divi kara veterāni, un viens no viņiem otru bija Vjetnamā pametis vietējo ielenkumā un pats aizmucis. Pamestais vīrelis jau kaut kā izķepurojās no turienes, atgriezās dzimtenē, salīka zem medaļu nastas un vadīja savas dienas kādā klusā neibourhūdā. Par sievu, bērniem, mīlestību es nezinu, bet es točna zinu, ka viņš savas dienas vadīja apcerēdams, cik ļoti viņš ienīst savu bijušo frontes biedru, kas viņu atstāja nāvei. Un šis naids arī viņu vadīja un deva viņam spēkus dzīvot. Un tad tur sanāca viena fiška, kad bija iespēja viņam to dezertieri nogalēt, jo tas bija ieradies pie viņa ciemos, it kā meklēt izlīgumu. Un no sākuma jau viņš arī metās virsū ar slepkavnieciskiem atriebes motīviem. Beigu beigās taču viņš aptvēra, ka peitesi nogalinot sava naida subjektu viņš būs zaudētājs un ka tas nebija laikam labākais, pēc kā dzīvē tiekties. Un tad tur parādījās arī tas, ka no naida līdz mīlestībai ir šaura tā robeža. Varbūt viņš nemīlēja to otro vīreli, bet tādā gadījuma viņš mīlēja to, ka viņam ir ko ienīst. Tā nu viņi tur izlīga. Varbūt, ja viņš laikus būtu atmetis to naida būšanu, viņam būtu bijušas interesantākas un pozitīvākas vecumdienas, varbūt ar mīlestību un labajām lietām. Kaut gan, no otras puses, tad viņš varbūt tik ilgi nebūtu izvilcis, un arī šādas beigas jau nav silktas, sastapties ar saviem demoniem un vēl rast kādu risinājumu. Ai, tiec nu te gudrs.

Var jau būt, ka tā arī ir. Ka man tiek simtiem reižu doti mājieni, ka nu nevajag man par katru cenu to labo sabiedrību. Es gan nezinu, kāpēc, visu laiku pēc tā dzenos. Pēc cita nē, viss cits ir gandrīz pohuj. Es dzeos pēc tā. Tas noteikti ir līdzīgi, kā mēgināt iemācīt sunim, ka tur ošņāt kakas nav labi, vai kaut kā tā. Bet es tikai pie tām kakām kā pieburts. Kaut gan šodien, palasot visāus filozofismus, es jau gandrīz esmu atsaucis atmiņā šo savdabīgi patīkamo brīvības sajūtu, kad tā apmātība it kā tiek uz kādu brīdi noņemta un tu vari domāt arī citas domas un kādu dienu, kas zina, varbūt arī sasniegt ko vairāk. Priekš sevis. Kā gribās būt reizi pavisam svabadam no visām šīm cilvēciskajām vājībām, vēlmēm kompensēties un kaut ko dabūt no citiem. Cerams, ka uznāks spēks darīt un būt vienam, bet bez blakusefektiem - depresijām, mazvērtībām MILZĪGAM ILGĀM un SKUMJĀM, ATMIŅĀM. Būt pilnīgi pašpietiekamam. Alfa un omega.