Par atdzimšanu
Pēdējie divi-ar-astīti mēneši ir bijuši tādi nu... traki. Šī nebūs čīkstēšana, šie pārdesmit teikumi būs, lai pati nepiemirstu, kādas kļūdas pielaist nedrīkst un, kā par to var nākties maksāt.
Mana epilepsija/aneirisma daudziem nav (vai nebija?) noslēpums. Ar to sadzīvoju, dzēru zāles, piecpadsmit gadus klausījos, kā darīt tur neko nevar, jo centri smadzenēs un bīstami un vispār tā varbūt ir aneirisma, varbūt vēl kaut kas un varbūt vēl kaut kas, bet vispār noteikti aneirisma, kaut gan MR un angiogrammās slēdzienos norādīts - aneirismas nav. Nospļāvos, aizgāju pie astrologa un pieņēmu lēmumu nekādas operācijas netaisīt, ja jau paši ārsti galā netiek. (Jo īpašs paldies kādam epilepsijas speciālistam ar n-desmit gadu stāžu un labākā ārsta reputāciju, kas katrā apmeklējuma reizē teica ko krasi pretēju un pašpasludinātam labākajam neiroķirurgam Latvijā, kurš bez savas attiecīgās summas ne pirkstiņu nekustinātu).
Kādā skaistā septembra sestdienā no treniņa aizgāju uz darbu un tur arī paliku. Galva griezās kā vilciņš, zeme arī griezās - tā jau viņa parasti dara, tikai ne tik ātri. Norakstīju visu uz paaugstinātu asinsspiedienu un braucu mājās.
Un tad tas pats notika septembra beigās un oktobrī un.... un... līdz saņēmos aiziet līdz kādai sievas (neiroloģe) un vīra (neiroķirurgs) vadītai privātpraksei. Rezumējot - dabūju pa kaklu, ka neeju pie ārsta regulāri un tās pašas nedēļas beigās jau bāla un pārbijusies sēdēju Gaiļezerā, dr. Bicāna kabinetā, ar speciālista slēdzienu par nepieciešamu MR ar kontrastvielu, pāris dienas vēlāk jau nakti pavadīju slimnīcā un pusotru nedēļu vēlāk sākas stāsts.
Tas bija 28. novembris, ja nu kādu interesē precizitāte. Dienu iepriekš iestājos, pilna apņēmības būt stipra un pilna pārliecības, ka viss šis pasākums beigsies ar manu nāvi vai ar runas spēju zaudējumu. Pusdeviņos ienāca māsiņa un pēc piecām minūtēm jau "stūrēju" uz operāciju zāli. Paguvu tikai nosūtīt sms, ka dodos. Nu jā, visa mana apņēmība sabruka, kad nospiedu "sūtīt" un asaras dikti gribīgi tā romantiski tecēja - lēnām un lielas. Pēdējais, ko atceros - un ko lai iesāk ar tiem matiem? Un tad viss bija zaļš un saulains un skaists, un man negribējās mosties un, ja tādas ir debesis un pēcnāves dzīve, fck you, nebūs bail tur nonākt. Bet, kā no jauna piedzimstot, tā arī no narkozes bija jāatgriežas pretīgi sāpīgajā pasaulē, kur ir trubas un sāpes un pārbīlis. Nākamajā brīdī jau braucu uz intensīvo palātu.
Izrādās galvas operāciju gadījumā "intensīvajos" jāpavada diennakti. Pirmās stundas bija skaistas. Narkoze joprojām iedarbojās visai labi, mani pacienāja ar skābekli (garšīgs, btw, tāds saldens). Vienīgi tā vemšana, bet par visu ir jāmaksā. Nakts bija jau drausmīgāka un rītu sagaidīt šķita neiespējami. Skaitīju minūtes, skaitīju reizrēķinu kā mantru. Reizi stundā - tiek izmērīts asinsspiediens, reizi divās - tiek ievadītas zāles. Narkoze sāka iziet, palika vēl sliktāka dūša, parādījās galvas sāpes, apskaudu tanti, kas ik pēc piecām minūtēm mira. Kad nākamajā rītā ienāca ķirurgs, biju gatava kaut vai lēkāt pa palātu, tikai lai sūta mani atpakaļ pie "normālajiem" cilvēkiem. Tā vietā izvēmu vēl pāris litrus žults, bet laikam bija gana apmierinoši, jo stundu vēlāk gulēju "savā" gultā un gribēju nomirt.
Un tagad, kad esmu vai nu nogarlaikojusi vai ieinteresējusi, laiks frāzei "Turpinājums sekos..."
Mana epilepsija/aneirisma daudziem nav (vai nebija?) noslēpums. Ar to sadzīvoju, dzēru zāles, piecpadsmit gadus klausījos, kā darīt tur neko nevar, jo centri smadzenēs un bīstami un vispār tā varbūt ir aneirisma, varbūt vēl kaut kas un varbūt vēl kaut kas, bet vispār noteikti aneirisma, kaut gan MR un angiogrammās slēdzienos norādīts - aneirismas nav. Nospļāvos, aizgāju pie astrologa un pieņēmu lēmumu nekādas operācijas netaisīt, ja jau paši ārsti galā netiek. (Jo īpašs paldies kādam epilepsijas speciālistam ar n-desmit gadu stāžu un labākā ārsta reputāciju, kas katrā apmeklējuma reizē teica ko krasi pretēju un pašpasludinātam labākajam neiroķirurgam Latvijā, kurš bez savas attiecīgās summas ne pirkstiņu nekustinātu).
Kādā skaistā septembra sestdienā no treniņa aizgāju uz darbu un tur arī paliku. Galva griezās kā vilciņš, zeme arī griezās - tā jau viņa parasti dara, tikai ne tik ātri. Norakstīju visu uz paaugstinātu asinsspiedienu un braucu mājās.
Un tad tas pats notika septembra beigās un oktobrī un.... un... līdz saņēmos aiziet līdz kādai sievas (neiroloģe) un vīra (neiroķirurgs) vadītai privātpraksei. Rezumējot - dabūju pa kaklu, ka neeju pie ārsta regulāri un tās pašas nedēļas beigās jau bāla un pārbijusies sēdēju Gaiļezerā, dr. Bicāna kabinetā, ar speciālista slēdzienu par nepieciešamu MR ar kontrastvielu, pāris dienas vēlāk jau nakti pavadīju slimnīcā un pusotru nedēļu vēlāk sākas stāsts.
Tas bija 28. novembris, ja nu kādu interesē precizitāte. Dienu iepriekš iestājos, pilna apņēmības būt stipra un pilna pārliecības, ka viss šis pasākums beigsies ar manu nāvi vai ar runas spēju zaudējumu. Pusdeviņos ienāca māsiņa un pēc piecām minūtēm jau "stūrēju" uz operāciju zāli. Paguvu tikai nosūtīt sms, ka dodos. Nu jā, visa mana apņēmība sabruka, kad nospiedu "sūtīt" un asaras dikti gribīgi tā romantiski tecēja - lēnām un lielas. Pēdējais, ko atceros - un ko lai iesāk ar tiem matiem? Un tad viss bija zaļš un saulains un skaists, un man negribējās mosties un, ja tādas ir debesis un pēcnāves dzīve, fck you, nebūs bail tur nonākt. Bet, kā no jauna piedzimstot, tā arī no narkozes bija jāatgriežas pretīgi sāpīgajā pasaulē, kur ir trubas un sāpes un pārbīlis. Nākamajā brīdī jau braucu uz intensīvo palātu.
Izrādās galvas operāciju gadījumā "intensīvajos" jāpavada diennakti. Pirmās stundas bija skaistas. Narkoze joprojām iedarbojās visai labi, mani pacienāja ar skābekli (garšīgs, btw, tāds saldens). Vienīgi tā vemšana, bet par visu ir jāmaksā. Nakts bija jau drausmīgāka un rītu sagaidīt šķita neiespējami. Skaitīju minūtes, skaitīju reizrēķinu kā mantru. Reizi stundā - tiek izmērīts asinsspiediens, reizi divās - tiek ievadītas zāles. Narkoze sāka iziet, palika vēl sliktāka dūša, parādījās galvas sāpes, apskaudu tanti, kas ik pēc piecām minūtēm mira. Kad nākamajā rītā ienāca ķirurgs, biju gatava kaut vai lēkāt pa palātu, tikai lai sūta mani atpakaļ pie "normālajiem" cilvēkiem. Tā vietā izvēmu vēl pāris litrus žults, bet laikam bija gana apmierinoši, jo stundu vēlāk gulēju "savā" gultā un gribēju nomirt.
Un tagad, kad esmu vai nu nogarlaikojusi vai ieinteresējusi, laiks frāzei "Turpinājums sekos..."
Veseļojies, mur!