Durvis aizveras
Dzīvoju Rīgā nu jau 13 gadus, bet pirmo reizi pieredzēju drāmu minibusā.
Iekāpu dienišķajā 370-tajā, austiņas ausīs, mūzika žūžo, cilvēki cilvēko un īgnē. Sastrēgojam jau pa Marijas ielu, kad dzirdu aiz muguras mierīgu un preicīgu balsi - kas šī ir pa ielu? Atbildes nav. "Eu, bet kas šī ir pa ielu?" Atbildes joprojām nav, secinu, ka jautājums tiek uzdots telefonā un vienkārši cilvēks nevar saprast atbildi sliktu sakaru dēļ. Acīmredzami - ļoti sliktu, jo jautājums kļūst arvien uzstājīgāks un uzstājīgāks, priecīgo balss toni nemainot, līdz aiz muguras atskan vēl viena, neapmierināta balss: "Šoferīt, lūdzu, izsauciet pašvaldības policiju!"
O, man ausis saspicējas, paskatos uz aizmuguri, bet tur viss pilnīgi mierīgi, neviens nav piedzēries, neviens nekur nemētājas, viss chill, tā teikt.
Pasažieris 1: "Eu, es tikai gribēju zināt, kas pa ielu!"
Tikmēr jau tuvojamies Merķeļa ielai. Pasažieris ar vājajām Rīgas ielu zināšanām (turpmāk tekstā - Pasažieris 2), pieceļas un aiziet pie vadītāja un sāk skaļi skaidroties, ka vajag pašvaldības policiju, jo viņam uzbāžas un tādos gadījumos ir jāsauc. Pasažieri no 3 līdz 10 jau ir ausis saspicējuši un degošām acīm skatās, kas nu būs.
Kamēr Pasažieris 2 stāsta, ka jāsauc un viss un vadītājs skaidro, ka nekādas saukšanas nebūs, iepriekš pilnīgi laipnais un pieklājīgais Pasažieris 1 (kas potenciāli varēja būt viegli iereibis), iet skaidroties ar Pasažieri 2 - "Eu, kas tev grūti bija pateikt kas pa ielu? Rīgas iela, vai kāda?"
Pasažieris 2: "Tā ir uzmākšanās!"
Seko pirmais vardarbības akts no Pasažiera 1, izmantojot abas plaukstas un vēršot spēku uz priekšu, viegli pastumjot Pasažiera 2 plecus uz priekšu tā, ka viņš sagrīļojas. Pirmajam vardarbības aktam seko daudz dažādu mačo frāžu, kas sevī ietver sadošanu pa purnu un iznākšanu laukā un rausties, ko?, kuras laikā Pasažiera 1 iepriekš neievērotā līdzbraucēja viņu tur aiz jostas, lai pirmajam vardarbības aktam nesekotu nākamais. Visbeidzot Pasažieris 1 ir tik noskaities, ka pasaka līdzbraucējai, ka viss, viņi kāpj ārā, ko arī viņi izdara, pa ceļam īstenojot vardarbības aktu numur divi. Mačo vārdu divkauja turpinās jau starp atvērtām durvīm, līdz beidzot Pasažieri 1 viņa līdzbraucēja aizvelk pietiekami tālu no durvīm, lai šoferis tās aizvērtu un turpinātu ceļu.
Pasažieris 1 noslēdz to visu ar frāzi: "Tas ir principa jautājums" un izkāpj nākamajā pieturā.
Drāma beigusies, pasažieri 3 - 10 nopūšas un turpina savu garlaicīgo, notikumu neizraibināto ceļu.
Tā notiek, ja izlem vispirms pēc darba braukt uz Vaivariem, tādēļ riteni atstāt mājās un braukt uz darbu ar sabiedrisko transportu, un pēc tam izdomā, ka ir vērts pielikt soli, lai pagūtu uz jau stāvošo mikriņu, tā vietā, lai pagaidītu minūti līdz nākamajam.
Un, vai drāma būtu notikusi, ja Pasažieris 2 būtu pārkāpis savam principam un pateicis, ka šī kā reiz ir Marijas iela?
Iekāpu dienišķajā 370-tajā, austiņas ausīs, mūzika žūžo, cilvēki cilvēko un īgnē. Sastrēgojam jau pa Marijas ielu, kad dzirdu aiz muguras mierīgu un preicīgu balsi - kas šī ir pa ielu? Atbildes nav. "Eu, bet kas šī ir pa ielu?" Atbildes joprojām nav, secinu, ka jautājums tiek uzdots telefonā un vienkārši cilvēks nevar saprast atbildi sliktu sakaru dēļ. Acīmredzami - ļoti sliktu, jo jautājums kļūst arvien uzstājīgāks un uzstājīgāks, priecīgo balss toni nemainot, līdz aiz muguras atskan vēl viena, neapmierināta balss: "Šoferīt, lūdzu, izsauciet pašvaldības policiju!"
O, man ausis saspicējas, paskatos uz aizmuguri, bet tur viss pilnīgi mierīgi, neviens nav piedzēries, neviens nekur nemētājas, viss chill, tā teikt.
Pasažieris 1: "Eu, es tikai gribēju zināt, kas pa ielu!"
Tikmēr jau tuvojamies Merķeļa ielai. Pasažieris ar vājajām Rīgas ielu zināšanām (turpmāk tekstā - Pasažieris 2), pieceļas un aiziet pie vadītāja un sāk skaļi skaidroties, ka vajag pašvaldības policiju, jo viņam uzbāžas un tādos gadījumos ir jāsauc. Pasažieri no 3 līdz 10 jau ir ausis saspicējuši un degošām acīm skatās, kas nu būs.
Kamēr Pasažieris 2 stāsta, ka jāsauc un viss un vadītājs skaidro, ka nekādas saukšanas nebūs, iepriekš pilnīgi laipnais un pieklājīgais Pasažieris 1 (kas potenciāli varēja būt viegli iereibis), iet skaidroties ar Pasažieri 2 - "Eu, kas tev grūti bija pateikt kas pa ielu? Rīgas iela, vai kāda?"
Pasažieris 2: "Tā ir uzmākšanās!"
Seko pirmais vardarbības akts no Pasažiera 1, izmantojot abas plaukstas un vēršot spēku uz priekšu, viegli pastumjot Pasažiera 2 plecus uz priekšu tā, ka viņš sagrīļojas. Pirmajam vardarbības aktam seko daudz dažādu mačo frāžu, kas sevī ietver sadošanu pa purnu un iznākšanu laukā un rausties, ko?, kuras laikā Pasažiera 1 iepriekš neievērotā līdzbraucēja viņu tur aiz jostas, lai pirmajam vardarbības aktam nesekotu nākamais. Visbeidzot Pasažieris 1 ir tik noskaities, ka pasaka līdzbraucējai, ka viss, viņi kāpj ārā, ko arī viņi izdara, pa ceļam īstenojot vardarbības aktu numur divi. Mačo vārdu divkauja turpinās jau starp atvērtām durvīm, līdz beidzot Pasažieri 1 viņa līdzbraucēja aizvelk pietiekami tālu no durvīm, lai šoferis tās aizvērtu un turpinātu ceļu.
Pasažieris 1 noslēdz to visu ar frāzi: "Tas ir principa jautājums" un izkāpj nākamajā pieturā.
Drāma beigusies, pasažieri 3 - 10 nopūšas un turpina savu garlaicīgo, notikumu neizraibināto ceļu.
Tā notiek, ja izlem vispirms pēc darba braukt uz Vaivariem, tādēļ riteni atstāt mājās un braukt uz darbu ar sabiedrisko transportu, un pēc tam izdomā, ka ir vērts pielikt soli, lai pagūtu uz jau stāvošo mikriņu, tā vietā, lai pagaidītu minūti līdz nākamajam.
Un, vai drāma būtu notikusi, ja Pasažieris 2 būtu pārkāpis savam principam un pateicis, ka šī kā reiz ir Marijas iela?
Comments