Pirmo reizi dzīvē rakstu uz mehāniskās klaviatūras. Dikti jocīga sajūta! Vēl nesaprotu, vai patīk labāk kā membrānas klaviatūras vai nē. Pogas liekas mazākas, kaut vajadzētu būt ISO standarta izmēram.

Nezināšanas asimetrijas paradokss: klausoties citos, mēs viegli nosakām runātāju nekompetenci, bet nezinām savu nezināšanu, kad to demonstrējam kompetentākiem par sevi.

Kamēr Eiropa vēlēja zaļā kura bremzētājus (thanks, Russia), palasīju par to, kā Berlīnē klāj kluso asfaltu, vai Tokijā metro vagoniem liek gumijas riteņus. Es nevarēju galvā izslēgt bildi par to, kā Ķirsis ar Olafu kaut kur lemj likt kluso asfaltu. Es nedomāju, ka kaut kur pasaulē eksistē utopija, kurā nav problēmu un korupcijas... nu varbūt vienīgi Malmē, bet tas ir tik skumīgi, ka Rīgā kaut kādiem aktīvistiem burtiski asinis ir jāvemj par katru sīko uzlabojumu, kuru nevada tikai peļņa un 19. gadsimta rūpnieku priekšstatu par pilsētas iedzīvotāja vajadzībām. Un tad vēl tie cipari, ko minēja Re:Baltica - pus miljards Šķēlem par atkritumu apsaimniekošanu. Es saprotu, ka tā nav nauda, kas iekrita Šķēles kontā, bet pus miljards tomēr ir summa, par kuru var uzturēt ne vienu vien pašvaldības vadītāju. Un tā nav nauda, ko viņš vai viņi nopelnīja ar kaut kādām, piemēram, kriptovalūtām - tā ir publiska nauda. Tas ir kā maksāt algu džekam, lai viņš tev no dārza pizģī ābolus. Un tagad Šlesis mums stāsta, kā Andrejosta no pretīgās, pretīgās degradētās teritorijas kļūs par rīdzinieku pastaigu oāzi. Un te nu paldies visiem Rīgas mēriem par to, ka laba investora kritērijam pietiek ar naudu. Par laimi Ķiršuks pēc Vaivoda seriāla ir pietiekami samīzies, ka stāsta, ka personīgi nekādus memorandus nav parakstījis, un nevienam investoram neko nesola, un, man šķiet, tehniski viņš pat nemelo.

Bet tikmēr Berlīnē liek kluso asfaltu, ierobežo satiksmi, mazina ātrumu, un pēta zvirbuļu dziesmas pilsētas trokšņu ietekmē.

And now this... https://www.youtube.com/watch?v=pkVQzk9qGHM

Trankvilizatori, šinas un pa vidu kaķītis uz velosipēda minas. Kaut kad jau jāatsēdina tie, kas ar plikām rokām vadus ap trīs fāzēm tina. Nācu pie samaņas jau trešo reizi, nepārņem doma ka kaut kas greizi. Lelles peld pa virsu, bet visi zaldātiņi grima. Es zinu ka ir nepareizi. Bet vel vienu reizi.

Catch-22 (1970)

Jūtu pusfabrikāti. Vajag tagad. Un tā ātri. Jo nav laika. Iedziļināties, saprast. Da, nafig visu to. Vieglāk aprast. Ar to ka spiež. Tad uzpīpē, iebliež. Lai atlaiž. Jo nav laika. Jau jālaiž.

parla mente europea

Pirmā antifašistiskās jaunatnes Starptautiskā kongresā Parīzē 1933. gada septembrī no Latvijas piedalījāmies trīs delegati: dzejnieks Meinchards Rudzīts, kāds jaunietis no laukiem un es. Latvijas Kompartija uzdeva man vadīt šo delegaciju. Mandatus saņēmu Parīzē. Tos no Latvijas līdzi vest nevarēju, jo bija jābrauc cauri fašistiskajai Vācijai. (..) Kongresa pirmajā dienā bija ieradies arī Anrī Barbiss, kuru pazinu jau no divdesmit sestā gada, kad darbojos Francijas komunistiskajā partijā. (..) Pošoties atpakaļ uz Latviju pēc Kongresa man Parīzē Anrī Barbisa Antifašistiskajā Komitejā palūdza, lai aizvedot Kongresa materialus uz Berlīni un Kauņu. Uzdevumu apņēmos izpildīt. Berlinē to izpildījām kopīgi ar vācu komunistu žurnalistu Hansi Meringu, Protams, Kongresa antifašistiskā materialu transports pa hilteriskās Vācijas teritoriju prasija vislielāko modrību un konspirāciju. Divatā ar Meringu mums tas izdevās.
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/

(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)

Boksdrope vai dropesbokss?

Biju diezgan priecīga, ka aizvien biežāk dzirdu par četru darba dienu nedēļas ieviešanu arī Latvijā, jo šķiet, ka tiešām daudz ko var mierīgi izdarīt intensīvākā tempā un īsākā laikā. Droši vien ir darbi, kur tas ir labs risinājums, bet saprotu, ka ir arī tādi, kur ne pārāk labs vai pa vidam, var arī kaut kā kombinēti. Nesen kādas aptaujas apskatā dzirdēju šī četru darba dienu modeļa dienu pretinieku (pašu darbinieku) viedokli. Liela daļa papildu brīvdienu gribētu izmantot papildu darbam, lai būtu vairāk naudas. Un vēl iebildumi esot ļoti jauniem cilvēkiem: ko tad es tajā brīvdienā darīšu?

Mūžīgi es kaut ko pazaudēju - atslēgas , telefonu, neiesāktu tējas paciņu, draugus, dzīves jēgu, pašvērtējumu. Īpaši par to tēju žēl.