rūsganais sprakšķis

Recent Entries

rūsganais sprakšķis

View

June 2nd, 2016

Add to Memories Tell A Friend
pārņem tāds kluss izmisums.

atnāc vakarā no darba, ej parunāties ar dārzu, izlasi gliemežus no to dienas slēptuvēm, nospied laputis (es taču pirmdien rozes nopūtu - par velti vemts, ir atpakaļ), pārbaudi jasmīna jaunos dzinumus, secini,ka uz lielajiem baltajiem zvaniem jau ir virsū un ar dziļu pretīgumu visas nospied, atklāj,ka kautkādi smecernieki dragā pa pīlādzi un tam tāpat kā rozēm lapas paliek plankumainas (bet to es mož atradīšu savā grāmatā par rožu audzēšanu mūsu padomju republikā). ā, un laputis ir jau arī uz tomātiem, vēl tikai dažas dēj pagaidām,bet šas būs.

bet tas viss ir sūds, salīdzinot ar stindzinošajām šausmām,kas pārņem,ieraugot totāli sacaurumotos petūniju stādus, iebāžot degunu dobē un ieraugot,ka tur atkal ir nolijis kailgliemežu lietus un iekšā pa mulču dzīvo tādi 3-5 mm gari kailgliemji,kuriem pieskaroties tie saraujas tādā milimetrīgā kniepadatas galviņā,kuru izlasīt laukā ir tuvu neiespējami.

es nesaprotu,no kurienes viņi rodas - dobē,kur pagājušās vasaras beigās uzmetās, vismaz pagaidām nav. ar stādiem? ar zemi? tiešām nolīst ka lietus?
un es nezinu,ko iesākt,jo viņi rij nenormālā tempā,vakar no rīta vēļ nekā nebija, a vakarā jau pusstāds nograuzts. ok,tai dobē viņīem paliek gandīrz nogājušas neaizmirstules un rozes, nu,un tad mauriņš. tuvumā nekā cita nav.

bet nevilšus prātā zogas domas par napalmu un emigrāciju.
Powered by Sviesta Ciba