rūsganais sprakšķis

mani reizēm dzen izmisumā,ka mani neviens nekontrolē
ņemot vērā manu neesošo pašdisciplīnu un prokrastinēšanas spējas, tādi darbi kā tas,kam rīt jābūt gatavam, noved pie tā,ka v dannij moment esmu tikai sadeleģējusi un savākusi no citiem gandrīz visu,ko vajag, bet no savas puses neesmu izdarījusi neko.

kautkā stulbi. nejūtu ne mazāko enerģijas uzplūdumu, bet atlikt uz rītdienas rītu laikam nebūs tā spožākā doma, ņemot vērā, ka miglā tītas manas kustības spējas

toties esmu izlasījusies krustu šķērsu cibu un tviteri, un vēlvisko, un galarezultātā no tā visa manā krokā ir aizķērusies absolūta nulle.