rūsganais sprakšķis

starp daudzām manām kaitinošajām rakstura īpašībām, ir dažas,kas pat man pašai krīt uz nerviem. un ir viena,kas tracina tā,ka vai.

tā ir katastrofāla gastronimiska neizlēmība, brīžos,kad man nav kā akmenī iecirsts skaidrs,ka gribu to vai šito, vai vēlkautko.
agrāk tas nebija tik traucējoši, es vnk pateicu "ar mani nekas nerunā, aizej pats sev kautko uztaisi" taču šādi rīkoties brīdī,kad ciemos nāk cilvēks ar apšaubāmām kulinārajām dotībām..... es sēžu un meditēju. nepaliek labāk. laika paliek mazāk.

man negribas vispār neko, nopirku kaudzi nesavietojamu komponentu,ja nu uznāk iedvesma uz to vai šito, bet nenāk.
es dziļi ticu,ka ēst jāgatavo ar mīlestību un iedvesmu, taču pēdējie gadi,kad bija citi uzstādījumi, ir manī kautko nokāvuši.

lai kā man negribētos to atzīt ŠĀDĀ LAIKĀ nevar būt iedvesmas....