mana personība sadalās - viena es katru dienu līksmi sajūt pavasara un dārza sezonas tuvošanos, ejot dārzā čurināt suņus, jau domāju, kas man te un, kas šite.
otra es depresīvi ņurd, ka viss slikti, rozes rudenī neatlapoju, kas aug šēit vispār neatceros, bezgalīgā cīņa ar invazīvajiem augiem, dārza galā mēģina augt mazītiņu ozolu mūžamežs, zem putnu barotavas atkal jau pat zāle neaugs, utt utjp
otra es depresīvi ņurd, ka viss slikti, rozes rudenī neatlapoju, kas aug šēit vispār neatceros, bezgalīgā cīņa ar invazīvajiem augiem, dārza galā mēģina augt mazītiņu ozolu mūžamežs, zem putnu barotavas atkal jau pat zāle neaugs, utt utjp
Es salasījos gudras grāmatas, ka rozes būs spēcīgākas, ja griež agrā pavasarī, jo ziemā viņām vecas lapas ir kā vitamīnu glabātuve.
Divus gadus griezu rudenī, šogad būs otrais gads, kad pavasarī.
bet galvenais jau ir sevi vnk pie kaut kā vainot, vai ne?