![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
viss ir nekonkrēti, līdz ar to slikti, iestājies atkal "nevaru vakarā piespiest sevi aiziet gulēt, guļu līdz pusdienslaikam", un tas ir tā, ka reāla pretestība vakarā virzīties uz vannasistabu un totāls pofig, kas notiek apkārt no rīta, segu pār galvu. es vakar vakarā neaizgāju uz saldētavu (20 soļi pa āru) lopiem pēc gaļas, jo nu "lai ēd sauso vienu dienu". tas nav diezko lāga.
vēl piedevām šausmīgi murgoju par strīdēšanos un šķiršanos ar vīru šorīt, un pms, karoč viss slikti, tad nu staigājot (un salstot) pa rajonu ar veco kazu, kamēr viņai pie katra staba "paga,paga, izņemš'brillīt, kas šitas i', nevar salasīt, ā, reku vēl šito neizlasīju", mana galva risināja šādas body nepozitivitī domas
diskleimers - tas ir MANĀ galvā - un neticu, ka tas jebkad varētu izmainīties - svarīgums, lai ir smuki. un, ka smuki ir tievs.
tātad, skatījos uz savu veco kazu, kurai pēc pusotra mēneša būs 11, kas priekš vācu vilku aitas ir jau stipri daudz, nemaz neņemot vērā, ka es viņai bedrīti jau raku pirms 6 gadiem, kad uzzināju visu to čerņu, kas ir ar mugurkaulu, gūžām, artrītiem.
neviens nekad netic, ka viņa ir tik ļoti gados, jo 1)nav diezko nosirmojis purns (krāsojiet matus!!!) 2)vienmēr ir bijusi slaida, kamēr vidējais latvietis domā, ka savu suni mīlēt ir to nobarot, attiecīgi tie jau pavisam nelielā vecumā knapi tusnī uz priekšu, kamēr kaza lielākoties laiž riksītī (jo tas vnk ir vieglāk viņas distrofiskajām pakaļkājām, bet nu)
Un es nudien ticu, ka tieš tāpē, ka pirms 4 gadiem pārgāju uz raw diētu (nevis karbenes, bet visādas visādu lopu daļas, kauli, zivis, olas) viņa ir izķeipījusi tik ilgi, vienubrīd bija pat riktīgi izcils kažoks, tagad pēdējos mēnešos diezgan savecējusi un arī spalva vairs nav tā.
un, protams, regulāra fiziskā slodze - tikai kopš kāda novembra noņēmu no trases un nestaigājam diezko vairāk par 1-2,5km, līdz tam 5-7 bij ok - bez pavadas, ne pa asfaltu, neliels reljefs un šķērslīši (mežs).
ko es ar to gribēju teikt? neko jau laikam jēdzīgu. tas, ka viņai ir čābīgāk ļoti ietekmē manu mental state. Pie pagāšnedēļas mīnusiem viņa nevarēja pat īsti iziet pačurāt, pa to īso mirkšķi sasala tā, ka netika 3 pakāpienus pa lieveni augšā. es jau gadiem domāju, ka tas brīdis tuvojas, bet gadi neko nav mainījuši tajā, cik ļoti tas mani biedē.
vēl piedevām šausmīgi murgoju par strīdēšanos un šķiršanos ar vīru šorīt, un pms, karoč viss slikti, tad nu staigājot (un salstot) pa rajonu ar veco kazu, kamēr viņai pie katra staba "paga,paga, izņemš'brillīt, kas šitas i', nevar salasīt, ā, reku vēl šito neizlasīju", mana galva risināja šādas body nepozitivitī domas
diskleimers - tas ir MANĀ galvā - un neticu, ka tas jebkad varētu izmainīties - svarīgums, lai ir smuki. un, ka smuki ir tievs.
tātad, skatījos uz savu veco kazu, kurai pēc pusotra mēneša būs 11, kas priekš vācu vilku aitas ir jau stipri daudz, nemaz neņemot vērā, ka es viņai bedrīti jau raku pirms 6 gadiem, kad uzzināju visu to čerņu, kas ir ar mugurkaulu, gūžām, artrītiem.
neviens nekad netic, ka viņa ir tik ļoti gados, jo 1)nav diezko nosirmojis purns (krāsojiet matus!!!) 2)vienmēr ir bijusi slaida, kamēr vidējais latvietis domā, ka savu suni mīlēt ir to nobarot, attiecīgi tie jau pavisam nelielā vecumā knapi tusnī uz priekšu, kamēr kaza lielākoties laiž riksītī (jo tas vnk ir vieglāk viņas distrofiskajām pakaļkājām, bet nu)
Un es nudien ticu, ka tieš tāpē, ka pirms 4 gadiem pārgāju uz raw diētu (nevis karbenes, bet visādas visādu lopu daļas, kauli, zivis, olas) viņa ir izķeipījusi tik ilgi, vienubrīd bija pat riktīgi izcils kažoks, tagad pēdējos mēnešos diezgan savecējusi un arī spalva vairs nav tā.
un, protams, regulāra fiziskā slodze - tikai kopš kāda novembra noņēmu no trases un nestaigājam diezko vairāk par 1-2,5km, līdz tam 5-7 bij ok - bez pavadas, ne pa asfaltu, neliels reljefs un šķērslīši (mežs).
ko es ar to gribēju teikt? neko jau laikam jēdzīgu. tas, ka viņai ir čābīgāk ļoti ietekmē manu mental state. Pie pagāšnedēļas mīnusiem viņa nevarēja pat īsti iziet pačurāt, pa to īso mirkšķi sasala tā, ka netika 3 pakāpienus pa lieveni augšā. es jau gadiem domāju, ka tas brīdis tuvojas, bet gadi neko nav mainījuši tajā, cik ļoti tas mani biedē.