rūsganais sprakšķis

esmu šorīt es.

tagad es žēlošos.

pirmkārt, pa nakti pamodos,jo tā pļocka uz galvas spieda ausi.
otrkārt, tie mani sasodītie mati atkal izdomājuši tiepties - zin,ar vienu šitādu nakti nekas nebūs - krāsa ir tāda nenosakāmi lazduriekstīgi oranžīga, bet bitītmatos,es gribu savu sarkanlillā un tas nozīmē,ka būs jākrāso vēl n reizes,lai šiem aizietu kasikas.
treškārt, no rīta ,skrienot ārā no mājas, atcerējos,ka vakar uzrāvu pusmētelim oderi , bet tā kā mugurā bija kleita, nekas cits neatlika kā vilkt garo mēteli,kurš ir fuipē un kāds vēl piešuvis to jenotu ap kaklu, nu,kas var būt smieklīgāks par garo mēteli ar kažokādas apkakli šāāādāāā decembrī
ceturtkārt, palikušas trīs dienas savest kārtībā kaudzi lietu ,bet vēlme strādāt tā arī nav radusies.
piektkārt, esmu izsalkusi un beidzas cigaretes, bet ar trešajā punktā minēto mēteli,man nav vēlēšanās nekur iet.
sestkārt, septiņkārt un astoņkārt es vēl izdomāšu.