rūsganais sprakšķis

Ir cilvēki, kuriem sāpes izlikšana palīdz, un ir cilvēki, kuri no tā jūtas tikai vēl sliktāk. Tāpēc nav nekādas vajadzības automātiski piespiest sevi rakstīt lietas, domājot, ka tas palīdzēs. Katram pašam jāatrod, kas palīdz un kas ne.

Bet no malas raugoties, tas nešķiet tik traki. Tu rakstīji, ka tevi drausmīgi kaitina A. rīcība mājās. Es saprotu, kā tas var kaitināt, kad reiz ciemos atbrauca māsa un sāka gatavot manās gaļu, jo, lūk, viņa bez tās nevarot. Bet es esmu veģetārietis un gaļas smaka mani šķebina, un es principiāli negribu, ka manos traukos tiek gatavota gaļa. Man būtu grūti ilgstoši dzīvot kopā, kas ignorē manu attieksmi pret lietām (kārtību, drēbju izmētāšanu, durvju neaiztaisīšanu, suņa barošana ar indīgo šokolādi utt.).

Taču tā plašāk paskatoties, šāda kopāsadzīvošana būtu iespējama, ja es ieņemtu pareizo attieksmi. Tāpat kā daudziem neveģāriešiem šeit šķitīs – nu kas tur traks, ka kāds gatavo gaļu, un kaut gan man joprojām šķebina gaļas smaka, es šobrīv arī varu pieņemt šo attieksmi, ka tas nav nekas traks, un es atkal gaidu māsu ciemos. Tāpat arī pret tām lietās, kas tevi nežēlīgi kaitina, var ieņemt objektīvāku attieksmi un tad tās tev bojās dzīvi daudz mazākā mērā. Bet lai tu tā varētu, tev jāspēj atrast stabilitāte un bateriju uzpildīšana citās lietās. Ja tev nav iespēja pabūt vienai, lai panāktu šo uzpildīšanu, tad tev pārējie uz laiku ir jāizdzen no mājas (jāaizsūta kaut kur), lai tu vari viena darīt ko gribu, vai kaut kā tamlīdzīgi.

Torsunovu es neieteiktu (mans draugs tās grāmatas tulko un drukā latviski – http://www.grantha.lv/product-category/vediskas-zinasanas/), jo tā ir tāda vispusīga psiholoģiska prātošana, bez ieiešanas dziļumā. Tur ir daži noderīgi momenti, bet tie derēs tikai jau stabiliem cilvēkiem, kā uzlabot dzīvi. Ja ir nopietna depresija, tad tas var pat kaitēt, jo viņš ir diezgan nosodošs, un depresīviem cilvēkiem jau tā ir problēma ar sevis pašnosodīšanu, un tas nepalīdz problēmu risināšanā.