![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Aha. Nu, tātad....
Reiz sensenos laikos, tālajā 2006.gadā biju izšķīrusies no sava pirmā fianseja, absolūti vīlusies mīlestībā, dzīvē un vīriešos cūkās (tai starpā es pat aizgāju pieteikties darbā erōtiskās masāžas salonā, bet tomēr no šīs karjēras atteicos laikus) un bizdingā nopirku biļetes maija sākumā uz Herezu Spānijā, bet apmēram nedēļu pirms lidošanas, izdomāju,ka varētu taču braukt uz
Maroku.
Vieni draudziņi bija bijuši un teica,ka tur feini. Kāpjot lidmašīnā mans plāns bija tiktāl skaidrs,ka varētu aizbraukt uz Čefčouenu un Fēsu. Mēģināju caur hospitalitī klubu atrast naktsmājas un pat biju sākusi sarakstīties ar vienu jaunieti Fēsā, bet tākā vēlu sāku, neko īsti nebijām sarunājuši.
Paredzēts bija gulēt Stanstedas lidostā, kas diezko neizdevās,jo miglas dēļ lidmašīna nosēdās Mančesterā un knapi paspēju uz savu reisu. Viegli miegodamās, piefiksēju aiz sevis sēdošus divus jaunēkļus – vienu blondu zilacainu, vienu tumšmatainu brūnaci ar gariem matiem.
Herezas lidostiņā izkāpusi, apsēdos autobusa pieturā,ar nolūku nokļūt pilsētas centrā. Uz vientuļā soliņa piesēda arī abi hipiji un kānebūt sākām sarunu. Izrādījās,ka arī viņu ceļamērķis ir Maroka, vēl vairāk – Čefčouena.
Neatceros,kāpēc mēs braucām uz Algeciru,nevis Tarifu, bet attapāmies uz prāmja,kas līdz Tanžerai taisījās braukt 4 stundas. Spēlējām kārtis un kautkā likumsakarīgi mani uzaicināja palikt viņu plānotajās naktsmājās aiz Čefčouenas. Man gan bija radusies viegla nojausma,ka brāļu ceļamērķis ir iepirkt hašišu,ko pēc tam nogādāt Londonā,bet tobrīd nelikās svarīgi izprasīt sīkāk. Viņi taisījās palikt pie drauga, man palikt nebija zināms kur. Viss lōģiski.
Tanžera mūs sagaidīja tumša un ne pārāk draudzīga. Bārā ar aplupušām zilibaltām flīzēm sēdēja bārdini onkuļi un mani krietni nopētīja,kamēr grauzu maizi ar eļļainām olīvēm. Autobusi visi sen bija aizgājuši, un Freds mēģināja sadabūt taksi, nezkāpēc visi bija diezgan neatsaucīgi, taču beigu galā iestūķējāmies antīkā, piepīpētā mersedesā un devāmies vairāku stundu ceļā, kur otrā galā mūs bija jāpārķer drauga mašīnai – viņa māja bija kautkur kalnos.
Tā kā ārā bija tumšs, neko daudz neredzēju - vien to,ka pagalmam apkārt augsta mūra sēta un aizslēgti vārti. Vakaru pavadījām nelielā telpā,kam vidū galds un gar malām garas tumbačkas, uz kurām pa dienu sēž,pa nakti guļ. Locījām iekšā bezgalgardus apelsīnus, viskiju un puiši vilka hašišu. Namatēvs šķita visnotaļ jauks,pieklājīgs un sirsnīgs. Biznesa lietas viņi vienojās pirmajā vakarā neapspriest.
Vēlā naktī visi turpat atplīsām uz tumbačkām. Pamodos nesaprotot,vai sapņoju,vai iestājies dzēruma delīrijs. Melna ēna man pārliekusies pāri čukstēja „you are beautiful. I like you. I want you”. Tumsā šķita,ka tas ir kāds svešs nēģeris, bet pamazām sapratu,ka tas ir mūsu namatēvs, kurš atkārtoja un atkārtoja to pašu mantru. Mēģināju izlikties,ka guļu un nemanāmi tīstīties segās , cerībā,ka parādība izzudīs. Taču tā neizzuda, bet kļuva arvien intensīvāka. Ja godīgi, manas smadzenes diezgan labi strādā uz negatīvu lietu detaļu aizmiršanu,tāpēc nespēju pilnībā rekonstruēt tās nakts notikumus. Vien atceros,ka tā šķita bezgalīga un šausminoša. Namatēvs pamazām pārgāja uz draudiem. Par to,ka ieslēgs mani pagrabā. Ka es nekad vairs neredzēšu savu valsti. Ka viņš ir musulmanis un vai es esmu dzirdējusi par musulmaņu teroristiem – pat,ja man izdosies aizbēgt, ap māju ir vīri ar kalašņikoviem un,pat ja man izdotos aizbēgt no tiem - viņš mani atradīs jebkurā pasaules malā.
Visa šī diskusija notika čukstus. Man bija bail pamodināt Tomu un Fredu – jo man pēkšņi bija pilnīgi skaidrs,ka esmu atvesta līdzi kā dāvana biznesa partnerim. Un man bija šausmīgi bail – ja viņi pamostos, tad manas šausmas apstiprinātos,kamēr viņi guļ,vēl bija cerība. Gods kam gods – ar varu mani nemēģināja paņemt. Es sāku apsvērt domu,piedāvāt savas rokas pakalpojumus,ja tiešām nekā savādāk nevar – bet es biju ļoti,ļoti naiva meitene savos gados,kam bijušas attiecības tikai ar vienu puisi, un man tas likās šausmīgi.
Pamazām sāka svīst gaisma. Un pamodās Toms. Tā bija stindzinoša sekundes simtdaļa, bet tad atskanēja jautājums – „what the fuck you are doing?” Toms izveda mani ārā, kur es vēmu vājprātā,kamēr viņš lamāja mūsu namatēvu. Mēs ieslēdzāmies citā istabā un gaidījām rītu.
Rīts pienāca ar rozēm uz kāpnēm un milzīgu atvainošanos no namatēva,kurš esot pārpratis,ka viņš domājis,ka es esmu brīva meitene un tātad ar mani var darīt seksu.
Rīta gaismā pārliecinoši redzēju,ka nekur nevarētu azibēgt – mājai apkārt bija 3metrīgs mūris. Aiz mūriem kalni,kalni,kalni – visi no vienas vietas ar kaņepēm apauguši.
Brāļi izrādījās zelts- aizveda mani uz pilsētu un palika visas dienas viesnīcā,kaut būtu varējuši dzīvoties pa fermu. Mēs ēdām, kāpām kalnos, vilkām hašišu (no kura man nebija ne silts ne auksts), mūsu namatēvs izvadāja pa vecpilsētu un uzdāvināja man fatimas roku darinātu sarkanu rakstainu paklājiņu kā atvainošanos.
Bet, ja godīgi,man nebija miera – nerunājot par braucienu uz Fēsu – man nebija miera,kamēr iekāpu lidmašīnā uz Londonu. Tas gan nenozīmē,ka Fēsā mani negaidīja interesanti piedzīvojumi, bet- es jau tā neticu,ka kāds izlasījis līdz galam.
Reiz sensenos laikos, tālajā 2006.gadā biju izšķīrusies no sava pirmā fianseja, absolūti vīlusies mīlestībā, dzīvē un vīriešos cūkās (tai starpā es pat aizgāju pieteikties darbā erōtiskās masāžas salonā, bet tomēr no šīs karjēras atteicos laikus) un bizdingā nopirku biļetes maija sākumā uz Herezu Spānijā, bet apmēram nedēļu pirms lidošanas, izdomāju,ka varētu taču braukt uz
Maroku.
Vieni draudziņi bija bijuši un teica,ka tur feini. Kāpjot lidmašīnā mans plāns bija tiktāl skaidrs,ka varētu aizbraukt uz Čefčouenu un Fēsu. Mēģināju caur hospitalitī klubu atrast naktsmājas un pat biju sākusi sarakstīties ar vienu jaunieti Fēsā, bet tākā vēlu sāku, neko īsti nebijām sarunājuši.
Paredzēts bija gulēt Stanstedas lidostā, kas diezko neizdevās,jo miglas dēļ lidmašīna nosēdās Mančesterā un knapi paspēju uz savu reisu. Viegli miegodamās, piefiksēju aiz sevis sēdošus divus jaunēkļus – vienu blondu zilacainu, vienu tumšmatainu brūnaci ar gariem matiem.
Herezas lidostiņā izkāpusi, apsēdos autobusa pieturā,ar nolūku nokļūt pilsētas centrā. Uz vientuļā soliņa piesēda arī abi hipiji un kānebūt sākām sarunu. Izrādījās,ka arī viņu ceļamērķis ir Maroka, vēl vairāk – Čefčouena.
Neatceros,kāpēc mēs braucām uz Algeciru,nevis Tarifu, bet attapāmies uz prāmja,kas līdz Tanžerai taisījās braukt 4 stundas. Spēlējām kārtis un kautkā likumsakarīgi mani uzaicināja palikt viņu plānotajās naktsmājās aiz Čefčouenas. Man gan bija radusies viegla nojausma,ka brāļu ceļamērķis ir iepirkt hašišu,ko pēc tam nogādāt Londonā,bet tobrīd nelikās svarīgi izprasīt sīkāk. Viņi taisījās palikt pie drauga, man palikt nebija zināms kur. Viss lōģiski.
Tanžera mūs sagaidīja tumša un ne pārāk draudzīga. Bārā ar aplupušām zilibaltām flīzēm sēdēja bārdini onkuļi un mani krietni nopētīja,kamēr grauzu maizi ar eļļainām olīvēm. Autobusi visi sen bija aizgājuši, un Freds mēģināja sadabūt taksi, nezkāpēc visi bija diezgan neatsaucīgi, taču beigu galā iestūķējāmies antīkā, piepīpētā mersedesā un devāmies vairāku stundu ceļā, kur otrā galā mūs bija jāpārķer drauga mašīnai – viņa māja bija kautkur kalnos.
Tā kā ārā bija tumšs, neko daudz neredzēju - vien to,ka pagalmam apkārt augsta mūra sēta un aizslēgti vārti. Vakaru pavadījām nelielā telpā,kam vidū galds un gar malām garas tumbačkas, uz kurām pa dienu sēž,pa nakti guļ. Locījām iekšā bezgalgardus apelsīnus, viskiju un puiši vilka hašišu. Namatēvs šķita visnotaļ jauks,pieklājīgs un sirsnīgs. Biznesa lietas viņi vienojās pirmajā vakarā neapspriest.
Vēlā naktī visi turpat atplīsām uz tumbačkām. Pamodos nesaprotot,vai sapņoju,vai iestājies dzēruma delīrijs. Melna ēna man pārliekusies pāri čukstēja „you are beautiful. I like you. I want you”. Tumsā šķita,ka tas ir kāds svešs nēģeris, bet pamazām sapratu,ka tas ir mūsu namatēvs, kurš atkārtoja un atkārtoja to pašu mantru. Mēģināju izlikties,ka guļu un nemanāmi tīstīties segās , cerībā,ka parādība izzudīs. Taču tā neizzuda, bet kļuva arvien intensīvāka. Ja godīgi, manas smadzenes diezgan labi strādā uz negatīvu lietu detaļu aizmiršanu,tāpēc nespēju pilnībā rekonstruēt tās nakts notikumus. Vien atceros,ka tā šķita bezgalīga un šausminoša. Namatēvs pamazām pārgāja uz draudiem. Par to,ka ieslēgs mani pagrabā. Ka es nekad vairs neredzēšu savu valsti. Ka viņš ir musulmanis un vai es esmu dzirdējusi par musulmaņu teroristiem – pat,ja man izdosies aizbēgt, ap māju ir vīri ar kalašņikoviem un,pat ja man izdotos aizbēgt no tiem - viņš mani atradīs jebkurā pasaules malā.
Visa šī diskusija notika čukstus. Man bija bail pamodināt Tomu un Fredu – jo man pēkšņi bija pilnīgi skaidrs,ka esmu atvesta līdzi kā dāvana biznesa partnerim. Un man bija šausmīgi bail – ja viņi pamostos, tad manas šausmas apstiprinātos,kamēr viņi guļ,vēl bija cerība. Gods kam gods – ar varu mani nemēģināja paņemt. Es sāku apsvērt domu,piedāvāt savas rokas pakalpojumus,ja tiešām nekā savādāk nevar – bet es biju ļoti,ļoti naiva meitene savos gados,kam bijušas attiecības tikai ar vienu puisi, un man tas likās šausmīgi.
Pamazām sāka svīst gaisma. Un pamodās Toms. Tā bija stindzinoša sekundes simtdaļa, bet tad atskanēja jautājums – „what the fuck you are doing?” Toms izveda mani ārā, kur es vēmu vājprātā,kamēr viņš lamāja mūsu namatēvu. Mēs ieslēdzāmies citā istabā un gaidījām rītu.
Rīts pienāca ar rozēm uz kāpnēm un milzīgu atvainošanos no namatēva,kurš esot pārpratis,ka viņš domājis,ka es esmu brīva meitene un tātad ar mani var darīt seksu.
Rīta gaismā pārliecinoši redzēju,ka nekur nevarētu azibēgt – mājai apkārt bija 3metrīgs mūris. Aiz mūriem kalni,kalni,kalni – visi no vienas vietas ar kaņepēm apauguši.
Brāļi izrādījās zelts- aizveda mani uz pilsētu un palika visas dienas viesnīcā,kaut būtu varējuši dzīvoties pa fermu. Mēs ēdām, kāpām kalnos, vilkām hašišu (no kura man nebija ne silts ne auksts), mūsu namatēvs izvadāja pa vecpilsētu un uzdāvināja man fatimas roku darinātu sarkanu rakstainu paklājiņu kā atvainošanos.
Bet, ja godīgi,man nebija miera – nerunājot par braucienu uz Fēsu – man nebija miera,kamēr iekāpu lidmašīnā uz Londonu. Tas gan nenozīmē,ka Fēsā mani negaidīja interesanti piedzīvojumi, bet- es jau tā neticu,ka kāds izlasījis līdz galam.