rūsganais sprakšķis

Sarunāju ar mā aiziet pusdienās,kad viņa iebrauc Rīgā. meklēju,kur tad mēs varētu aiziet autoostas tuvumā, bet tak skuju. Lai kuru menu es nepētītu, uzreiz liekas,ka neko no tā mana māte ar savu smalkā degustatora jūtīgo mēli un iesīkstējušā mietpilsoņa turēšanos pa gabalu no svešām garšām neēdīs un tas beigsies no sērijas, gribēju,kā labāk, sanāca - kā vienmēr = māte badā.

žēlojoties par ēšanu,tad nevaru atturēties nepačīkstējusi,ka tā ir viena nebūšana,ka manā galā vienīgā vieta,kur mēs trijatā (i.e. ar suni) varam paēst pēc garās pastaigas, ir Cabo, kur viņi Nemāk Gatavot Ne Cik! Vakar pasūtīju makaronus,kam bija jābūt asiem, dārgajam vēl pie pasūtīšanas piekodināja,ka asi - haha, guess, vai tur varēja ko vairāk par makaronu garšu sagaršot? un karstie salāti ar lasi,kas slīka eļļā, nemaz nerunājot par Tārkā dārzeņiem uz iesma,kas bija izsmiekls.
bet kur cilvēks citur lai liekas brīvdienās,kad negribas mājās gatavot, nu?

vispār, vissirslikti,jā,lv.