rūsganais sprakšķis

vakar brīdi pirms pusnakts aizdevos uz kapiem pagulēt sniegā. (pie kam atzīmēšu,ka pilnīgi skaidrā prātā,ja nu kāds grib mest ar tomātiem). nepalīdzēja. vien suns,domājot,ka tā kāda jauna rotaļa, ierokoties ar purnu svaigi sakritušajā, piebēra man pilnas acis. izrādās, asaras ar nedaudz sejas krēma apšķiestas ar sniegu, kož.

es nesaprotu,vai tas nogurums,vai bezcerīgais sniegs, pareizāk sakot- šorīt biezā migla, vai temperatūras, vai hvz kas, bet vislaik gribas raudāt stūrītī.
vakar darbā tā pārguru,ka trīcēja kājas. tā,ka stāvi un trīc. tā redzami.