rūsganais sprakšķis

man ļoti patīk tulpes, protams, visskaistākās zied mana dārza savvaļā - kad dienas vidū tās visas tādas izstīdzējušas stiepjas uz pirkstgaliem pretī saulei, ziedlapiņas atžņiebtas vēkšpēdiņ. vai,kad tās vēl pumpuros nogriež un ieliek vāzē, un pēc dienām 3 tās ir izgorījušās visneiedomājamākajās pozās. parastās sarkanās vai dzeltenās, nekādu roketsainc nevajag.

bet rozes, nu kamōn, ROZES. paldies dievam,vismaz ne sarkanas, neko banālāku par sarkanām rozēm nevaru iedomāties. nēnu,vēl ir visi šitie gatavie pušķi,protams, un krizantēmas, bet tas ir tik low,ka par to pat nav,ko runāt.

rozes ir skaistas tikai - atkal jau - savā dārzā, tādas pusmežonīgas, nemiglotas un apgrauztām lapiņām - tādu iekombinē pušķī ar citām nezālēm, bet nejau rozes ar rozēm.

akjā, neļķes vēl kā suga - nevaru vispār uz tām paskatīties,jo tas man šķiet padomiskākais padomju mantojums, neļķes man riebjas kopš bērnības, kaut vispār jau tās ir foršas puķes, mazās neļķītes tādas es pat varētu dārzā pieļaut.

bet man , ja godīgi, ir baigi vienalga,vai man dāvina puķes.
jā, uz dzimšanas dienu, tad gan, ierasties bez narcisēm ir nepiedodami, bet visā pārējā laikā...

kad es biju maza un duma, es ticēju,kad man "pieredzējušākās" draudzenes stāstija visko no sērijas,ka pēc tā,cik bieži vīrietis dāvina puķes vai ko vispār dāvina ir jāspriež par viņa jūtām un ko tik vēl ne.
un man likās,ka tieši tā jābūt,ka katru mēnesi "iepazīšanās jubilejā" ir jāsaņem ziedi. un ka gredzenam jābūt ar briljantu.
utt. bet nezkāpēc, tas viss jau neko neglāba.