rūsganais sprakšķis

akjā, bijām uz koncertu piektdien filgarmonijā, saxophonias ietvaros.

pirmie divi gabali bija afigenna smuki, Lāšsons pavisam burvelīgs

bet tad, tad es paliku nesapratusi. tas lācis tipa skaitās,ka baigais komponists ja? nutur visādās avīzēs raksta un intervē un ka jau laiž ar nacionālo orčestri izpildīties, betē.... hmm. nu, īsi sakot, mēs tās viņa koncerta sahsofōnu kvartetam ar orčestri daļas nodēvējām sekojoši par - kokakolas reklāmiņu, sliktā poliča kaušanos ar labo, labā poliča atnākšanu mājās un ieslīgšanu mīļotās sievietes skavās pie iekurta kamīna uz lāčādas ar rīgas šampanieti glāzē.

bet,kad cilvēki spieda uz bis (nēn,ok, baisi īss tas koncerts ar visām izmaiņām sanāca) un kad man tā kokakola bija jāklausās vēlreiz, tad es reāli apspurdzos.

man kautkā liekas,ka ja Tev piedzimst melodija uz trīs taktīm,tad arī taisi trīstakšu skaņdarbu, nevis atkārto to simpiēsnt reizes ar visām "krutajām fīčām" kādas var orķestri pierunāt pielietot, ieskaitot visu sitaminstrumentu klāst, dooh.