rūsganais sprakšķis

akmanšessiņ, LTV var noskatīties 1997.gada brāļus Karamazovus.

man bail, ja nu nav tik perfekti, kā atmiņā iecementējies?

lai gan, kas varētu būt neperfekti, visi tur tik jauni un skaisti, un nebūs arī 7 stundas kājās jāstāv, lai gan varētu pamēģināt piesraukties stūrī pie klavierēm autentiskākām izjūtām

man riebjas vingrot.
nē, man RIEBJAS vingrot.
atkārtot vienu un to pašu n reizes un tad nākamo to pašu. katru reizi, kad piespiežu sevi to darīt, jāsvin pats fakts, jo fizuhai nekādas pievienotās vērtības tur nesanāk.

obvs mans rumpis neņem pierē visu staigāšanu ar suņiem, skriešanu treniņos, jo jau pierasts, tikai pampst.

tadā! man iešāvās prātā ģeniālā doma, ka es varu vnk pabraukt stundiņu ar riteni pa mežaparku! darbība, kas pati par sevi ir tik automātiska, ka vispār nav jādomā līdzi.

nominu gandrīz 20km, dibens (asteskauls) sāka sāpēt otrajā kilometrā, jo ar visām šmarantīnām neesmu braukusi mēnešus 2-3, jo nav jau kur.

vīkendā redzēju sevi nobildētu no malas, kautkāds buldogs, drausmas. bet, ja es nevaru ēst gluži sienu, varbūt katru dienu pa stundai noveļļot kādu jēgu dos?