rūsganais sprakšķis

sākās tas viss ar izvairīšanos no komunikācijas ar attālākiem paziņām IRLā, tad arī ar tuvākiem draugiem un radiem, tad pārstāju reaģēt telefonā. (pirms dažām dienām, uz bračkas sms ar jautājumu,vai esmu mājās, reaģēju aiztaisot žalūzijas un turot muti suņiem,kad piebrauca auto un telefons sāka zvanīt)
bet nupat jau es biežāk tikai nodomāju komentāru internetā, bet neuzrakstu, alarmējoši,zinvaizin.
trīsgades plānā,šķiet,gribi negribi nonāksim pie ta,ka palikšu par maugli,kas vairs nemāk runāt,jo, būsim reāli, suņi gana labi mani saprot arī bez runāšanas a kaķim tāpat pofig. (labi,tas joks, ar vīru es runāju)

mazliet nesaprotu, vai jau esmu tādā ķīselī,ka pati neapzinos,ka esmu ķīselī, jebtomēr beidzot esmu brīva dzīvot tā,kā man patīk?
jāatceras pajautāt hiham.